Viena lapa - Post a comment

Laiks iet vienkārši kaut kur prom. Vakar nocēlu pulksteni, ieliku pirkstu un noliku pie gultas skaitīt minūtes. Miniatūrs ārprāts. Es atstāju ekipējumus un izeju, kur mani nekas neaizsargā. No kā? Neaizsargātības sajūta. Man jānobrauc kuģis, kamēr jūs uz mani paļaujaties. Vajadzētu roku nenolaišanas mehānismu. Mašīnu vajadzētu. Kas to pieskatīs, ieeļļos un apelpos? Man taču nav laika. Es varu atļauties tikai deliverēt, bet packaging saistībā paļauties uz ārprāta spēkiem, kas kaut kādā nekonsistiālā veidā sagrupēs skaitļotājus. Kad es būšu tik automatizēts, kad Marija Brauna mani vairs negribēs, jo viņai patika punkts.