lidinās peles un mausi un klausi, ko tev saka pa pakausi tek upe ūdens satek visās drupačās un kačā sašas bērna dienu mērci pumpī dārzā sakrautās uz ķiršiem gobelēna tases. sēž jūrnieks jūras malā krasi pagriež galvu aizsnaužas un staipa apkārt karūsu aiz ūsām varbūt iekodīsies. ko es te muldu. es skatos jūras virzienā, raujas pretim radošās rokas, un klaustrofobs ar dunci sejā meklē lidaparāta eļļu. esiet skaidri savā rīcībā un atpestiet no ļauna, jo tikai druknais muktupāvels sapratīsies ar redīsiem.
es esmu eļļas tarakāns un manas blusas kustas lēni pa ekrāna pētersīļiem un galvas gaļu skapis dauzās. es redzu ēru, kurā smērē galvu iekšā durvvirū. un klausās lēti baraviku kungi pēc laidara un sveces. es kāzas iemūrēju sienā ar lidojošu sēni. un batuts izskatās kā zudis, kad tam aptumšojas prāts, tas laižas kurpniekam pie sejas un izsakās. tas bļauj un spļauj un kurpēs gānās lodāmura amor amor.
krokodīla kurpēm kājās sejas vaibsti rājas. es redzu nākam kārtējo viesi ar dienu pie rokas un nakti uz sloksnes, kuras spīdīgajās lietuvēna varās gaida klaipēdēns un diņķis. mēs klusi vērsimies uz sienām un pēcpadomju amorfizēti skaudīgi un vainīgi biedējošā dažādībā likvidētā ķīlā.
es nevienmērīgs lidaparāts košs ar acu ēnām sejas kuš, un stropa parādītais ilgvilns ir pēcpuse ar krustu. daiļš dziedonis uz ērkšķogas ar varu rautin rauj uz pinkšķi un trubadūra dūriens pierē izsējis ir maisiņus pa kokiem. es kādreiz gāju licejā un ticu, ka kādreiz tas man pretim nāks ar saspārdītu purnu bumbā slēptu kaukurus ar arklu vāks ar daiļamatniecības cirvi kaplēs luksoforu lustras ar mani paņems svētu mieru izkaisītā bezabrāzijā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
