|
Es aleksandrai stāstu stāstus un stāsti ir efemēri līdz brīsnim, kad man jānoklusē krievu bīti un častuškas, jo jocīgais paliek spocīgs. Es saku, es tevi saukšu par aleksandru un vai tu būsi saprātīgs piemērs tam, vai manos. Kuldīga sacepa acetonu un aleksandra velkāja savu vārdu - viņa teica, ko tu vislaik saki manu vārdu, ja tev nav nekas sakāms. Es saku - es tikai izmēģinu, es tikai rumificēju, un nevajag mani kaķiem kaščejiem suņu ķērājiem un robežpārkāpējiem par atspulgu. Kas tev vispār deva tiesības mūsu valstībā nākt, saka dimetiltriptamīna smaka, es saku ka plastmasa rūķīši es saku ka man ir tāda veste bet ka mans enkurs mani velk pie palaga un ka tā vienmēr ka iztukšotība dejo burkā bet ka ... Kas tur bija. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
