Viena lapa - Post a comment

kopš neatminamiem laikiem mums bija dārziņš, kurā mēs sējām nezāles. tās atgādināja par laikiem, tie virpuļoja pelnos, putekļos un sniegos. es biju mazdārzniece nopulētā un noputējušā mazdā ar lieliem riteņiem un astoņām atspolēm zem kapota, bet man ar to nepietika - vēl bagāžniekā man bija astoņi burkāni, ko grauza astoņi Kastaņolas burku virēji sasēduši uz laktas, lai nokarenie pauti būtu par mērķi strēlniekiem, kam gremošanas orgāni nebija caurumoti dēļ iebrucēju hordām, kuru bāreņi apsēduši jumtus un pārvalkus lidināja lejā asmeņus un klaudzināja stropu bultas, lai to gaišreģība sašķeļ šķīvjus un aizlidina pa leiputrijas ornamentiem diedelējošos skaustus, šos pateicīgos radījumus, kuru miesās un ādās varēja ar arklu un ercenu gvelzt iekšā lielā dziļumā un rakt kā prātu zaudējis zaldāts klaudzošiem kablukiem viņš man aplika roku ap plecu un mani lakati norasoja, to skropstainās acis bija sarmas baltas, es lecu uz vienas kājas un lecamaukla leca klasītes, es tai nogriezu galvu, ieliku sērkociņu kastītē un ar spicu spicu adatu adatu sadūru tesmeni, lai tā kuluāros būtu notecējis piens, pa kura slideno pirkstu es lidoju svārkos sapinusies un man bija silts kamols uz kura lēkāt ar pleciem un marionetes man kasīja patīkamās vietās, lai gan es viņām maksāju slēgtās aploksnēs, to visu no liela attāluma vēroja baroneses ar pūdētiem zobiem. ja vien man būtu burvju drupačas.