Viena lapa - Post a comment

Vakar, kad apmaldījos, atradu šitādu


Like sāku iet pa paralēlo ielu un tā vietā lai pēc kilometra iznāktu turpat tikai mazliet pa kreisi, es nosvīdis un jau besīgs iznāku sev aiz muguras kur es sāku. Tas bija vispār kaut kāds gļuks un tad lai atkal nonāktu tur kur vajag pēc pamatīgas iešanas no āku Rīdžentparka stūrī, uzkāpju kalnā lai pārredzētu apkārtni bet neredzu kur tas parks turpinās, mazs tāds pleķis tikai redzams. Nospriežu ka turpmākais parks ir aiz tām mājām jo lasīju ka parkā pat ir universitāte. Domāju neiešu mājām cauri bet apiešu apkārt līdz es jau tādā čuhņā iegāju ka sāka jau metrostacijas no zemes līst laukā. Paprasīju metram bet nejau gargabalniekam, bet parkošanā inspektoram un uzreiz precizēju lai man neliek iet atpakaļ jo no turienes es tikko nāku lai saka ka jāiet uz priekšu bet protams ka es pa lietu un 200 gramu magoņu semušku paku kabatā pa lietu brienu apakaļ lai kad tur sazin kaut kad pēc divām stundām nonāktu kur vajag noņemtu kapuci noķertu pāris lietus lāses uz plikās galvas iedarbinātu tvaika mašīnu pasēdētu brīdi tumsā un bristu pāri parkam pa tumsu uz provizorisku autobusu, kurā sēžu un like wtf thats it? Nu neko huju šodien sēžu mājās apmēram tikko pamodos, kāpjot ārā no gultas uzkāpu krokodilam, acis saplaisājušas un saskrāpētas, skatos misiņa izlietnē un zaļi zirnekļi man pa kājām rāpo, es izlietnē kā ruporā ar vienu roku pieturēdamies pie krāna mikrofona - dārgie draugi klausītāji, lai paklausītu, vispirms ir jādzird un jādzird we will make you. Antresol, ierubī kaseti! Bet es sāku stāstīt par savu tantiņu, viņa bija kā HD vīzija manā dzīvē, tik skaista. Es dalos tagad šajā skaistumā, bet es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, es vienkārši dalos.