 Birstala rudens sniegā | Dec. 15th, 2011 @ 09:57 am  |
|---|
Tovakara kovārnis. Lēti selekcionēja manieres un es viņam piekodināt piekodinu, ka preces nav liktas zaros, ka to atraugas mani tur pie sveces un ka man nav komemoratīvas indukcijas žēl.
Atkāpjoties no rudziem. Es nevaru tomēr nomērīt jūsu garumu, jūsu plato neiromanceri, groteski lūdzoties dievu mēs esam sapratuši, ka pārpratums vietā un mums kustas zobi, jo tā pasaulē nāk zanoba ar zajobu.
Mēs redzam sauli. Tu redzi manu asinsainu un dienvidus ir stāvs uz šiem ķebļiem, jo viņa pavārmāksla ir līkločos izklāta pa palātu, un man rādās, ka diegi ir visvareni, viscieti un visgrūti vivisekcijas trūdi, jo mums pampst, mums kariķē.
Beidzamajā kadrā pavīd. Es redzu viņu izejam pa eju aizejam un slīdam līdzko līdzība ar sīvo strīpu ir atdarījusi ar rupju glāstu, glāzi vistas buljona, rīsi, mēs visi esam īsi antiņi pantiņi musturi uz krūtīm un krīta.
Ķirbis sēklu audzētājs. Uzmanies, ka nepaslīd uz līkumota ceļa vienmēr iestrēgušie ir noraizējušies, un mēs viņiem mācām akordeonu, bet viņi mums māca parūku valodu, lai gan niķis nav striķis, tajā var pakārt un pakārtot.
Nevar nosvinēt saulgriežus. Jo badmintons mani izjoko, viņš mani saliek lielos grozos un atdod baterijām, lai gan es labi zinu, ka no vienmērīgas drupināšanas var iznākt spoku stāsti, un nevarība ir kauns par padarīto, nolikto.
Bija kniebiens. Tolstojs teica, ka nieze pret iezi iesit pa nieri, pa pieri tek sula, uz rasas guļ sunīts un viņa riteņi kauc pēc precēta pāra, pēc anemones niknā trokšņa, pēc kapara bungādiņas, pēc troses ar lodēm.
Sultāns kurtkā. Sauju berzē, jo tā viņam pātagā, es to redzu, tu to dzirdi, mūsu perde atvarā, un mums visiem ir kauns par rododendru rūsu, par kreiļa ūsu, par Glāzgovas stacijas trapecēm un karuļu kapucēm.
New Node
Mēs esam dzērves, mums vajag dzērvenes, ne niķus. Un trosi, ko iekārt ausī rezignētam trusim, lai gan mūsu laika joslas mums nosprosto atkritumu sievasmātes, es redzu, ka preces nav manas. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}