Viena lapa - Post a comment

Es jau teicu, ka ja atgriezīšos Latvijā, tad tikai kā deputāts? Apgaismojiet mani, es jums pastāstīšu, kā īstenībā bija. Man bijaļoti žēl, ka tādi zaļi ļaudis atpaliek, tādēļ es pieliku pūles un viss kas man sanāca, bija jums. Un ja jums duša dursta, pagrieziet skaļāk radio un dziediet līdzi, jo tā ir bomžu patversme galaktiskajā ceļā uz Absolūto Kūku, bet ja kāds grib ierunāties, viņam jāņem vārdi mutē, butē kāds būs paslēpies, būs Vaivaru sanipedstacijas draudzīgais kolektīvs, būs ieraudzījis avīzes izgriezumu un skries apsveikt, dārdēs pa padebesi, gribēs pierādīt, ka visu redz un dzird, visu pārdod un pērk, tāpēc es esmu prostitūts, jo ķermeni tā par kā idejas nevar pārdot, pārdot var tikai mantas, bet es esmu kluss zēns, es neizliekos, ka protu to, ko lielie prot, es netiecos to prast, bet ja ceļā uz Gargameģi mūs pārsteigs skolotājs, mēs pārgriezīsim viņam kurpju šņores un aptīsim ap ausi, spēlēsim kā lentu un viņš mums liks atzīmes, līdz mums apniks viņā klausīties, tā taču var notikt, un mēs izmēzti renstelē uz pirkstu kauliņiem skaitam reizes, kad izgājis greizi, nevaram noturēt aritmētiku un ieturam pauzi. Apdomāties ir kā uzvilkt cīgu. Tā plīvo un mūsu plāni mūs ielīgo, līdz mēs rupuču acīm izlienam no zaņķa un pirkstos kozdami un matus plēzdami iedomājamies, ka esam augšāmcēlušies, bet vai tad mums kāds dos parušināties savos matos, saglaudīt galvu, mums vislaik šķiet, ka mums galvā kāds atstās kaku.