vot i paulīne ieskrēja dubļos.
sakasījām visu savu vīrišķību kā matu celiņu izplūkātas virves, izpluinīti paklāji ar bārkstīt tādām kā drazām vēl karājas pie borta uzsit pa pirkstiem, iekrīt pie albatrosiem, bet tur jau īstākās miesas svinības, knābā bez nagiem var palikt tikai acis pieskati, uzraugi, nelaid vaļā maisiņa galus, rokturus nelaid slīdēt starp stīgām, starp kustīgiem ledus blāķiem, ielīdīs kabatā, saspiedīs starpas, dabūsi pabūt zem segas, kamēr svītras pār debesīm šausies un turēs stipri dūrē akumulatora vadiņus, tikmēr veikalā izpirks maizi un pienu, izpirkstinās lodāmura lomu.
jēzum no debesīm uzlaida virsū būdu, sanāca ateja ar ieītnieku, kāpēc aizņem vietu dārzā, var iesēt dilles ar visu to mirušo mazbērnu miesām zeme apakšā būs kā no tautas nākusi, ar tauri saņemts paziņojums stāties rindās grūst, gāzt, to gass, kamēr visi pa šķirbām izlien kā no degošas baznīcas, jo apenes ir pelējuma krāsā, jo no apelācijas nav liegi jāmūk kājām nesot, nedz arī - un to jūs jau zināt - figu! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
