Viena lapa - Post a comment

Devinju gadu laikaa viss notiek vismaz divreiz. Man palags sasmeereets ar tinti, es nezinu, kaa es paardziivoshu naakamo atklaatiibu, bet kad es seezu uz segas bez paarvalka, jo tas zhaaveejas peec mazgaashanas (labi, es jau ar triku paliidziibu esmu mitigjeejis ietekmi) jebkuraa gadiijumaa, kad seezhu gultaa, blenzhu datoraa un raustu sevi aiz pinciisha, tad dazhreiz uz segas paliek kaku nospiedumi, lai gan es esmu tiiriigs, bet aanuss taa trinaas, ka atstaaj ko atstaaj. Es gribeeju sevi vainot baudas novilcinaashanaa atklaajot sho apkaunojosho detalju, bet arii nojaushu, ka to vareeja pasniegt shokeejoshaakaa formaataa, piemeeram, piebilstot, sega zem paarvalka ir shaadaa veidaa apskaadeeta un nekas shajaa sakaraa netiek dariits. Vieniigais segas mainjas plaans ir saistiits ar taas sinteetiskumu un no taa izrietosho taas nespeeju elpot kaa rezultaataa dazheiz ir karsti, bet tagad es vienkaarshi maaleeju acis ciet. Kaa es atbildeeshu shii apkaunojoshaa fakta priekshaa, tas ir tik pazemojoshi, ka kljuust veertiigi, jo speej panjemt uz kruuti visaadus centienus izkljuut no izskaidroshanas loka, vienmeer paliks sashutums, kas nodroshinaas brunjinieka kavaleerista godu, neaizskaramiibu, izturiibu pret magjiju. Es ruupeejos, lai man viss ir tiirs, ko es varu padariit, ka man taa gadiijaas. Arii mana istaba ir tik mazinja, ka te nav vietas, lai vingrojumu veidaa izpildiitu atspieshanos uz rokaam un veedera presiites, tad es eju tualetee un aizaakjeeju kaajas aiz poda.