Viena lapa - Post a comment

Tas drausmīgi attīsta domāšanu kā lielais segls uz apvāršņa nodošanās manevros un tas atgādina par manevru rūpīgumu tieši šajā gadsimtā iepriekš neparedzētā, nenoliktā. Kā taukskābes pa traukiem dzīvojas ar ledainu elektrības skatu tīra logus, slauka rokas gludeklī. Es redzēju taukskābes kāpjam kokos, to ledainās rokas žmiedza acis ciet kā konfektes bez esības papīra aptītā prātīgā kāja klejoja pa mauzoleju lejām un kalniem gāžoties atkorķēja apgabaltiesas taureņus un izgāztuves samtainajā skatienā apzeltīja manus mtv memuārus tieši tai vietā, kur mauzoleja klaudestīnā daba bija bērnus bērusi klusējošajam baram. Manas prāta paliekas uz akmens trauslās sejas brēca bumbierus taisnā tiesā klausoties brīdinājumu nekauties uz ielas dārgos zābakos samta smakā luksusa ādā brīdinājums klausīties Mocartā klausīties bez apstājas sašņorētā sapratnē apkaunojumā ādas glītajā rokrakstā meklēt akāciju būtību mednieku trauslo gļotādu robežas. Es lauzos tajās visās ieskicētajās mānijās un mani lamāja par etiķešu glaudīšanu piespiedu darba nometnēs bez aproču pogām un trajektoriāli paijāja gulbi ar trauku lupatu aizsēja klavierēm vāku ar gurķi brezenta čalošanas akās burbuļūdens degunradzis klausījās mūsos kā mēs lamājam rozes ar līkloču loģiku stukaču čakarēšana. Es nevaru apturēt šo stagnāciju, tā mani aptumšo, tā mani skalina stiklā gultas pārvalku plūkāšana strauja šauteņu apmaiņa zilskābes druknā, praunā.