Viena lapa - Post a comment

Pardzivojis atmosferu sis sanemas, tomer gauja. Tas ka raditajs bija musos nosedies un mes redzejam, ka neiet krasta, tadel uztraucamies un pardevamies. Nopuletos sajos verandu krajumos mes redzejam, ka atsezas musu raudives kads mazs un nenozimigs virins, kura augums liecinaja par pretejo. Tauta ar manu atlauju pieklavas, bet nepiekapas, jo tas ierakumos mes jutamies ka slepenie. Trauksme atskaneja ar briesmu draudiem... Tiekoties musu vairogos mes bijam denigreti... Ar teleportacijas sparniem mus apvaldija un nosauca par durakiem, bet ko es tur varu padarit, ka visi riti vienadi.

No Damaskas atbraukusie bija sasieti kubulos. Ko es tur vareju padarit tadai lietu kartinai.

Mes ar brali bijam minerali, tadel mums sacelas

Birztalu jurnieks parcelas pie kaiminiem un atkartoja savu solijumu. Tas ir ka tirdzniecibas kugi apvemt un es ari parliecinajos, ka tas cepas. Bet vai tiesam parlieciba bija rusgana? Neko sev nepiedavajis es apsedos uz apgarotas palodzes un nonemu lodzinu.

Sveces saspiedas ezera un uzvareja, runaja. Gandarijums bija nosmacets, bet mes to uztveram ka pienemumu. Tas mus nesapinaja. Ziepnieks uzvareja velnus un nekas liels tur pari nepalika, urra. Ta nu beidzas musu iesvetibas un mes bija atpakal gulta ka kronisi. Tautas svineja svetkus un lauzas uz labbaribu.