|
kādreiz es gribēju pieskarties cilvēkiem, tagad tāda mild panika pārņem, kad iedomājos, ka būtu jāpieskaras. tam gan nav nekāda sakara ar kādreiz un tagad, nedz arī jaunības enerģiskumu, bet gan to, ka kādreiz es to gribēju darīt, bet tagad iztēlojos. nedz arī ar to, jo tagad ir savādāks uzstādījums, kuram paralēli ir visas pārējās iespējas, kas šobrīd netiek izvēlētas. man ir garlaicīgi šo rakstīt, jo skan radio un es nevaru tam paralēli padomāt. laikam veiksmīgi izvairījos no domas izvēršanas. man jau patīk notīties, bet, ja pietiekami bieži sev tajā atzīšos, varbūt situācija uzlabosies. vajadzētu uzlaboties, jo šis princips darbojas, kā novērots. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
