|
man ir sajūta, ka sabiedrība gaida, kādu virzienu es nu ieņemšu. cerību sarūsējušie stari man ir atstājuši pēdējo kaut cik pieņemamo iespēju. viss pārējais ir industriāls okultisms, specifisks ilgt nespējīgai domai mūsu pasaules šķeļas kā ābols ar olu es ieriktējos koka konstrukcijās šuplādēs kā tādās un man jau tiek piedots kā bezcerīgam kā tikai tādam, kura drēbes vēl žāvējas stārķa ligzdā. bet es novilku no sevis avīzes un neatstāju cerības staru, neatstāju palagu pēdas, es izmuku no klases un neko par sevi nezināju, lai citi par mani neko nezinātu |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
