|
mēs pa lūku vērāmies dadžos. vai tie bija dadži? daži bija kā sievietes ar krellēm un kaklarotām kā ar kurpēm spicām un papēžiem kā ar spīdīgām kurpēm kā ar zeķubiksēm ar vismaz kaut ko ar kleitām. stāvēja asfalts mēs bijām bridušie pietiekami tālu, mēs bijām tabildīgi sirds priekšā citu prātu priekšā citu iespēju un rakursu priekšā bet sevī mēs zinājām ka vienmēr būsim vainīgi jo bijām vainīgi tajā vienā brīdī. un ko, mēs kā kokmateriālu turpinājām raut zarus un lapot mēs ar jums bijām kā kaklarota karostā mēs bijām karūsas, britu zosis mēs bijām visā savā krāšņumā. mēs vispār nolikām galvu bet nenolikām jo bijām tēvišķīgi mēs apzinājāmies ka nevaram tērēt laiku. es personīgi vispār biju audumā un trikotāžā kā arī kurpju materiālā zeķes bija kājās vispār mati aug un arī spalvas bet tās ir kaut kas druknāks tās kopējā apziņā nav nekāds selekcionārs nav nekāds kapuču vīrs ar melniem rutkiem uz sejas, tāpēc es šos iesēdināju blakusvāģī un pa dreni laidām klajumos lauku tūrisms ir mūsu vēnās un kad atbrauksim tad skumsim un vairs nesatiksimies ar saviem draugiem jo adolescence stuknula bet tas vēl nebūs nievu sākums vienmēra manas apaļās gurnu iedobes mēs ar albatrosu dzersim korķus sausus vai arī dizanterēsim |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
