|
aberdīnas kukažiņa slāpē manu alu naktī puse izdilusi, es ar kaprona krūzi ķeru kaiju pa miglu pa melnu as. un tagad. es kaklarota. es ķiķinu, koķetēju, kaklarota, kā daba ar asumiem. man kā tēraudlējējam bija viens stops jānones no klāja man vajadzēja pa šauru strēli uznest kalnā alvu, es nesu tātad hermenētikas rokasgrāmatu un dalīju pa vidu skrejlapas kā anatomikuma izsenis zināmo rotalsietu krājumu kroplumu izrādīja docentiem kā piena zobi stājās strīpā es nesu vienu paraugstundu līdzi kā gliemezis. man izdevās nobučot sanitāri, kad viņa pakritia bezfilmā man apkārt sastājās vecas kleitas un mēteļi pūkaini zābaki izdilušu oderi bet es ormanim iespiedu saujā dimantu aiznes mani uz laimīgo zemi lai man visas rētas uz rokām pārtop zeltā lai es kā tatāram piesolīta līgava izeju skurstenī kā pārgatavojies. man uz dienvidiem atveda sēklas malkai un es tik kurinu un rušinu dobīti izlijs sausais pussaldais aromātiskais es uzlādēju baterijas un lāsmai vārstu pārrauju lai sienas izgaismojas kā amfītī, bet tad uz gropēm manas, nuja, un es iznesu skapīti lievenī un vaicāju skarbumu savu pārsvarā izmēģinu pārbaudu un te klajums kā dāsnais rezervuārs un man arī ienesas snīpī ar pipeti un vaicā klaigā, es ar zāģīti izliekos pa pusģīmi kā uz terases audzēts un man atnāk pavēstes, noskūpsti princesi transā |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
