|
protams, mazlietotais no vaibstiem par mums atvainojās mēs par to protams apvainojāmies un nerunājām ar viņu visas dialektikas garumā, bet tad pēkšņi mūsu mutes papletās un tajās iebraukušais zivju forgoniņš skaļi nobezdēja savu tauri un mūros parādījās iekalti mūsu vārdi mūsu klusēšanas pieminēšanai bet tas jau zivīm sakāmais bija mūs no vietas pārcelis uz svariem gāja garām resna tatāriete un no savas voncās kazahstānas izkārtoja mūs pa rindām gāja garām teatrāla dāma bezdēdama maziem bērniem dziesmu un tai pēdās plauka rozes kā no nātru skolas pipetes un šitaste kaulu zibkie marmelādēni bija jau arī laiks pāriet lenona dziesmās lai literatūras tradīciju kratītu kā pūpēdi mandelštama kulakā vai nāsī kā burkānu jūru izsijājis tas atveldzēja savas ausis tagad arī nāsis un kulaku savu klusi spodrināja lentē iesēja un automatizēja lai tas bija kas tas bija man uz plīts ir kartupeļu jūra un es tai nesu mājās vistu peldēties peldēties un mēs izsvēpām savu ienaidnieku kā pulku svešu ķermenīšu lai tas zobenu no maka ņēmis šķeltu gaisu tīrā rudzā un es arī biju tais durvīs stāvējis kad no sava pagonella mūs pret rītu pēra žaketēm |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
