Viena lapa -

About

	Mar. 17th, 2010 @ 10:07 am

žans ženē un žans koktō in a perfect harmony mēness bija ienesis mūsu mājās šādas tādas izmaiņas. es pats biju apsēdies uz grīdas ar trim kilogramiem cussions, bet tas mani neglāba no peldvietu glāstiem. nudien, mūsdienas kā treknas govis glāsta galvu pravietim resnajam ījabam man pat bija tāda nojausma vienu brīdi, ka uz brīvības ielas ir izgāzts zirgs. nobijos ne pa jokam ne pa nopietnam ne pa ieskrietu taku mēs jau jums brīdinājumu vīlējām mēs jau jūs stīvējām laukā no foto, bet tad atnāca skrejamais nolika mūsdienas uz papēžiem un mēness bija saskrējies ar kustīgiem mākoņiem. ne nieka nebēdā, revolveri, tas man bija asins jautājums, tas no manas lētticības manos caurumainajos skaustos bija aptecējies kā trafalgēra skvērs, ko es ar pacietīgi mimikriju biju sapisis daļskaitļos un daļiņās. tas notika sērsnas mēnesī un gaviles skaļi iecakoja manus sejas vaibstus, ja tādi bija, ja tādus atstāja manas bērnības paliekas smilškastes oratorija un glamūrīgs cirks uz palodzes pret verandas necaurskatāmo rundāles pili mani apvija skrundas lokatora miegainie pirksti. turies, zēn, met ar amonjaka pulciņu tieši verdošajiem sejā, mūzikas pavadībā izkalkulē patiesības mērauklu, nenodod savas pastarās tiesneses akliem burluskiem ķidāšanai, bet raugies, kā tērvete iztek caur pirkstiem tavos radugabalos un raksti patiesībai acīs ieskricelē olas medaljonu snūkerī un purgatorā vielā.

no citas ismailas mūs norobežo granātābolu grunts kā mazi akmentiņi tie pie villas piečurkstējuši meldros un malumednieku rokas pulksteņos es viņiem piekodināju laivas pie lūpas kā kvēlspuldzes manos pirkstos atstāj dzīvību mērenība. mokas ar klavesīnas viduvējo rumpi meta skaitīšanai paredzētos, bet no pašas stūrgalvības atbalsojās nekonkrētība. būsi rudzos straujas kustības veicis mērcējis sniegā sapelējušo audeklu. nojumes greznumā drēgnas miesas spiežas šausta savas patvaļas ar neiroloģisku miegu. baudi strutas nekonkrētā atmosfērā raugi lai tās vienmēr vārās.

no seklās valstības es attīstīju filmu tik īstu, kā pēdējs dilonis manas smiltis pārgrauž rīkli nejau jaukumā mēs klīstam stilizētos bulvāros. mosties lukrēcija svīta, iziesim pastaigā. snaikstās stikla rokturi gar manu rīvi nemumbuls ar skaidru prātu iznācis pirkt sviesta pupas skaudru stāju plinti krauju strupu māņticību es ļāvu viņam izzvejot munīciju no stikla vates mēs sasaucāmies pāri kalnu galiem stiegrotos rokturos mūs satvēra cisternas. nudien bēgšana bija nenovēršama mēs ar lustru pār plecu un rokās sadevušies izlīkumojām svītu, saskrējāmies deguniem un mērķtiecīgi pārdzīvojām nāvi. gludeklis kā pretdabisks līdzeklis cīņa pret pētersīļu dionīsu munīciju karsta kā pakaļas peļķe. esi jau arī izvirzījies prolegomenā, bet no stāvlampas mēs attīstām skaidru redzējumu par bārbiju lelli. sapratis kārtību, kādā es izzvejoju neļķes no vezuma ezera nedienas ko mēs sakārtojam kā piltuves tieši pie durvvirus. nekad vēl nebija skaistais tērauds manī pamodinājis dzēšgumiju, tai atlika skaisties par prāta tīrību, neviens vēl nebija skumis kā tīģeris, mundieris un blāvs.

skarbākais no mīzējiem mūsu muskuļus apskatīja. es izteicu varbūtību to noslaucīja salvete. izģērbies stacijas tunelī viņš plīvuru izdēja skaistā valdonīgumā izdarīja noziegumu skarbi smējās lukrēcija svīta krēslu rindās lauzuši sev rīkles tie strupiem gurniem atgaiņāja mūs no rīgas līdz tas atbrauca no mirušā ķermeņa un man bija savs strīds risināms zināmās ārēs kā to bija ar galvas darvu darījis man zināms smēķu dalībnieks niklāvs cirksnītis. bijušais rokaspuisis nedienu vāļātājs medaljonu cinkā nebijis vēl stundu grābstīja smieklus raudzījās patikt slapstīja savu aromātu tieši man blakus.

es nebiju izrēķinājis, kā no nogurušā pravieša manas pastalas atdarīja tik tīru vermutu. es gribētu varbūt iešķilt jums monētu naudaskārās gumijas uz soliņa seksa priekšmeti raustās garaiņos izlēmuši nosēsties tieši pie pavarda. esi jau ieskrējis stārķim rīklē klukst uz manas pusgarās jaciņas līksmas stērķeles izbijies laimes un grupā sasiets bija līksms.

(Leave a comment)

Top of Page