|
apstādījumos iekūlās zivs. tai piekodināja, kāds no nemiņas zudušajiem. mūs jau ieaijāja, zudusī pusaudze nedaudz iedzērusi. mūs ar zivīm salika kopā treilerī, govis pakaļ noskatījās uz velna paraušanu bijām ieaijāti. bet tad pēkšņi kā likums no debesīm mūzas sniegā sapirka nedaudz garaiņus. mēs iečurājām mūzām sniegā mutes mēs bijām kā garaiņi, kas atnesti padzerties kalvadosu, bet tad es teicu, ka piekodināšu vēl kādreiz un tā notika patiesības pirmavotos. tas bija gredzens, kas mūs bija izlīkumojis trejdeviņos deviņniekos un devītā vakara sākumā mūris drebēt drebēja. sakārtojis dzīparus es nesu savu nesamo uz samosu un nedeva man par to biļeti nedeva pats arī neņēma un gadījās pat tā, ka iekāpis stacijas peļķē raudulīgi klukstēja pa pieliekamo. es biju vispār diezgan stiprs tāds no dabas, mūrnieks tēvs un gaismas vedekla no pirmavotiem piparkūkas dējēja neko tādu nebija sadzirdējis pakrita i applaudēja |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
