|
kaut ko uzrakstiet. es nekad neesmu spējis pierakstīties saujai. vienkārši pusteikumā aizmirstu, ko gribēju teikt. sadzeros sirdszāles un studēju fiziku. cik labi, ka visu dienu esmu nogulējis ar drudzi, bet četros naktī aiz loga kāds krāc, nevaru izturēt aizeju uz virtuvi. tur vispārīgi runājot tikai replikas nekādas patiesības līdz pašam galam nevar radīt nekādu interesi es kā izkompostrēts. tomēr dažiem tomātiem mēs ielējām serdes, nesām arī šādus tādus. salauzu žalūziju, kaut ko no realitātes. bija vispār bismarkam divi mazi bērni, bet finansiālajās grūtībās nonācis šis tikai spēja domāt trīs mēnešus uz priekšu. kad iestājās pieaugušā statuss, tad dimbā vien bija varēja tikai izlikties par pamuļķi, bet pasaule ar savu skeletu nāca virsū kā tušas mākonis. es nevarēju pasmieties vienā procesā, nācās vien izlīkumot pretējā virzienā un man nu bija dimbā. vēl bija jāstāsta kaklarotas dažādas auklas un man godīgi sakot nebija roka ietrennēta uz zeltu, es tik ņēmu kaučuku uz krūts galiem un cēlu gaisā brīvības pieminekli. es pamodīšos no miglas, tad kaut ko pateikšu, tagad tikai eju atpkaļ kur jau esmu gājis uz priekšu, lai saliktu zīmes nākamajai reizei, kura nekad nepienāks, ja nu vienīgi tagad un viss atjaunojas kā pieslēgums traumām. bez brežņeva mana valodiņa nodeldēta kā klona maize plika un auksta ne mīlestības (citiem arī nav), ne kāda glāsmaina kristāla glāze priekš izsmēķiem. nēesmu kaķi smēķējis jau pusgadu, bet tiklīdz pavingroju tā saslimstu ar drudzi un kaullauzi. es te esmu jau otrajā aplī un skatos uz jauniešiem ar izbrīnu, kā viņi dara to, ko es reiz darīju garām iedams un interesi kasīdams. viņi attālāki zari no mana koka, bet nerada interesi, tīrākais putukrējums. iedot pa kodolu, cik var būt tizls ilgstoši un nenākt mājās, blandās bezvajadzībā, nekad nav kārtīgs. kā es varu pastāvēt pēc šādas aukstas temperatūras koncentrācijas metāllietuvē tikai manas krūšu spalvas izlietas bronzā stāv putniem par prieku uz galvas tāda nosvērtība. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
