Viena lapa - Post a comment

brokastis atnāca ar bezsakaru. brīvdienās es atkal bezsakarojos, darbdienās vismaz klusēju glukozē. un man ienīst bija pēdējais laiks, kad stāvi garderobē un kājas aug ausīs jo tas viss mums atgādina par medus izrietošo skaistumu. paga. bet klaburčūskas iznesa manas misenes un es biju gatavs. kad iznācu uz ielas iesūcos sevī, jo pa nakti rītā biju sapratis, vai tiešām esmu te? gud gud, nuja izgāju ārā saule spīd es saku, oi, tūlīt atkal runās visādās valodās, bet tad pieradu pierijos ķīniešu ēdienu vispār varēja izvairīties sabērt tunci rīsos, bet to jau kādreiz vēl piemēram vakarā. nejau par to es runāju tas mazsvarīgi, tagad jau daudz labāk tikai visu rītu nosēdēju pie datora, pabeidzu grāmatu pie putras un nosēdēju. bet šodien paņēmu vēl lielāku grāmatu teorētiski lielāku jo tai burtu lielākām atstat'm, bet tas nekas. nejau mani novērtēja raibu raibā birokrāte. gan jau gribētos kādu lietoto grāmatu veikalu atrast, bet tas bija zemes stabilizators un es biju iznesis to visu pa taisno dzelkšņos un tas nu bija padarīts un nevietā es biju zemi saēdies, bet tas arī tais drīkstēs bija mani novedis līdz sirdsplūdiem. es sapratu vienreiz tā, ka nebija nemaz tik dienišķas izredzes mani atnest mājās bet tagad es biju sapratis, ka tas no manis nemaz nav atkarīgs un kad tas melnais pūlis redzēja mani caur tukšām pudelēm es mājupceļā sapņoju par kolas sikspaku, bet tad ieradies savos apartamentos nevarēju griestus aizsniegt tik augstu es sen nebiju atradies tomēr vienalga plānoju vedināt tevi uz domām, bet tas mani apturēja. jo galu galā tas taču nebija sāpīgi es mierīgi arī varētu iemigt un palikt par stārasti muktupāveli un bija arī šādas tādas dzelkšņiem nepiederīgās, bet tas bija manā dzīvē labi man kalpojis.