|
viņas izgāja lampu apspīdētā laukumā un pārģērbās. viņām bija izdalītas svītrainas drēbes, bet viņas samainījās viena ar otru, kamēr numuri bija saputroti. redz, uzraugs, uz to visu raugoties, netika gudrs, viņam strīpas gāja gara acīm, līdz viņš apžilba. viņš atsēja savus suņus un palaida tos virsū spuldzītēm. tās sarāpās stabā un sēdēja tur tādas, bailīgi uz leju lūkodamās. uzraugam sākās pārtraukums, un viņš, atslēgas žvadzinādams, kāpa lejā pa trepēm. atslēdza un aizslēdza žogotās durvis un aizgāja kut kur dibenplānā. suņi palika mierīgāki tādi kā no vaska. grozījās izkārtām mēlēm un bezmērķīgi skatījās kur nu kurais. spuldzītes izlaida zem sevis virves un laidās zemē. sabāza striķus apakaļ kurpēs un grasījās kaut ko darīt, sabāza vēl kreklus biksēs. suņi kļuva viņām uzticīgi. vēl tikai vajadzēja dabūt pušu žogu, lai tiktu ārā no teritorijas. bet to neviens negrasījās darīt, jo taipus žogam bija melni meži, bet spuldzītes neticēja, ka spīdēs arī tur, tādēļ turpat satupa zemē un dzindzināja kastroļiem, kaut kādu ēdmaņu rotēja. tā tas beidzās, visi bija apmierināti. sargs nekad neatgriezās, suņiem bija kompānija, bet spuldzītes izdzisa. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
