Viena lapa - Post a comment

Apsveicu, saka prokastrinators ar radiaoturu. Viņš ir pazīstams ar to, ka pankūkas ausīs, kamēr citi skatās tv pa logu. Viņš bija pirmais, kas salecās, kad iezibsnīja protektors. Tomēr viņš bija domājis atvainoties, lai gan nedomāja. Tomēr no visām iņa iespējām, bija dzejnieks vai desas luņķis bija. To mēs lauzām ar jūsu peripetijām. Mēs bijām savās mājās un domājām, ka nebija jūsu cienīgas, bet domas uz ielas ir savādākas. Iegājām ņaga-ņaga un pircējs bija hotdogs. Bērnība mūs atbrīvoja uzreiz vai pēc tam, bet bija laiks, kurā nekas darāms, garlaikoties varbūt, stumdīties uz stūra, gaidīt, kad kāds piezvanīs, klausīties repu. {Piezvana arī, saka telefonā, ka var nākt uz saunu, mēs netikāmies uzreiz, bet vispirms bija prātojums, vai būs uz zviļņa pietiekami saldi. Aizgāja arī, bet drīz jau bija brīvē. Tā mēs nonācām līdz ēdienam, ēdām ar izsmalcinājumu, piekodām ķiplokus, dzērām alu, sēdējām galdā un skatījāmies ekrānā, bija iekrājusies dzīve, bijām tādi kā stāstnieki. Visi ievainotie vēroja ķiplokus un rīvēja to savās apakšveļas miesās. Mēs uz to reaģējām lēni, nebijām nekāda daudzstāvene piemaskavā. Beidzās, protams, ar noslēgšanos, jo mūsu kāpenēs bija dūmu detektoram līdzīgie kā ēst gribētāji turas pie griestiem un griež kartupeļus pannā, tad griež šķīvī un ēd sīpolus. Beigās jau vienas dzīres vien. |Tā mēs iemitinājāmies jūsu sejās un bijām visai lieliski, bijām šur un tur bijuši, sniedzām savas acis un septiņas kopijas no tēviem un mātēm. Mērķis ir dubults Tu.