|
Beidzot bija sācies sabats un nedienas pārtraukušas savu raidlaiku laminēja grīdas tēva istabā kā būtu sen piedzimušas, bet tikai tagad atguvušas arodu mantojumā no sendienu lādītēm, kur skaistas jaunavas bikli tērzē azimuta šķēlumos, laika sprīdis strikti runājot iznācis ārpus sienām un vēl nebija mūs iepazīstinājis ar redzamo pasaules daļu, tādēļ mēs gluži sakarsuši nesām iekšā spaiņus ar ūdeni un pincetes zobos sirdi plosoši viļņi burzmas pašās sirdī un kapitulēja armijas dzimta no mīnusa uz plus divdesmit trīs. Vēlīna recenzija. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
