Viņš bija tīrs baltā trokšņa avots, bet mēs viņu ierakstījām
neopopulārā leiblā, lai viņu atšķirtu našķi no mūsu pašpāju
pankiem tas lika ievilkties dziļāk biksēs un visas bailes
viņi norakstīja uz narkotisku vaļņu celtām psihozēm, tādēļ
dzīvajā dzīvē ne no kā nebaidījās, tikai pietipināja ar
pirkstiem pa galda sveram pusi un mēs arī noticējām, ka
rūtiņas ir viss, kas vajadzīgs dzejas vakaram, mēs ierakstījām
savus jaunākos kopojumus jums pieejamā formātā un nolikām
savas galvas terases pusē, mēs lauzām sev rokas, cik
tālu bijām no sapratnes, ko patiesībā darām, bet bijām
droši, ka kaut kur kaut kad tam radīsies attaisnojums
un ka pat simts tūkstoši mērkaķu nevarētu izlidot
kosmosā, ja viena gada laikā tiem izbarotu visus
zemeslodes banānus vai žirafēm tiktu piešķirts pieczvaigžņu
lepoarda ordenis, ar kura palīdzību tām tiktu investēta vara
pār ziloņu baltajiem kauliņiem klavieres demolēt uz
Viņas Augstības veselību un sociālo apdrošināšanu izpīpēt
traukā kā to Svētais Augustīns bija priekšstatījis savā
operētājsistēmā par spīti visiem Vatikāna iebildumiem
melnās maģijas sakarā un sakramentālu ādas pārpalikumu
veidotā muzejiskā vērtība mūs pārcēla laikā kā Skroderdienas
vienām plastmasas biksēm rokās lēja laimi
pa taisno zarnās un no tā gaviles bija it spēcīgas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
