Viena lapa - Post a comment

šodien zvērāda uzkrauta uz galvas. nevar nopurināties, kaut kas saistīts ar pienenēm. drēbju gabali ar krādziņām. iešu kaut ko darīt. paņemšu ēkas uz pleca, pacilāšu. kur nometu, tur sāka stigt zemē un visu telpu velk līdzi kā galdautu. jālaižas lapās un jāatsperas pret pēdējo malu. šiten jaunais ledus dīvāns, balta āda. darīsim kaut ko ar zobeniem, skatīsimies no kolizeja tribīnes. i guess meitenes dzimst savādāk, nekā mēs iedomājamies. sakasīšu sava rakstāmgalda grebumus saujā, izbēršu mutē kā drupačas, sasitīšu plaukstas vienu pret otru, eh, laid vaļā.

pirmais akts. kačājam mājas sev virsū uz galvas kā cepures. jē, stiklotie logi iet prom pa pleciem, jē, elkoņu trajektorija airē, jē, visas debesis stikla sienās ar skatu uz pilsētas jumtiem. mhm, sasēdīsu uz ceļa ar rokām uz krūtīm, uzsitīšu ar plaukstām pa ceļiem. dīdos, nevaru nosēdēt, kafejnīca pilna ar krēsliem. no papīrgroza izvelku loku un atvelku bultu, apgriežos otrādi un iešauju sev starp acīm.