Viena lapa - Post a comment

Klaudestīne izņēmusi no ierindas savas zirgam paredzētās avis nolēma relaksēties un sastapties seju pret seju un teikt rrrr, bet bailes no tā mazākas nepalika, nekļuva, ja vēlaties izmainīt savas attiecības ar zinātni, jūs zināsit, kā tas atsaucas uz jūsu bērniem, bet bērni zinās, kā sastapties seju pret seju, ja viņu priekšā noliks divdomīgas situācijas. respektīvi sanāk tā, ka lielākais no māņiem apbruņojies ar pacietību liks ciest saviem tuvākajiem, kaimiņiem un visiem, kas klajā laukā būs sadomājuši būvēt apmetni un atmetuši jebkādu cerīb sastapties tajos starplaikos, kad galīgais spriedums zemē nomests un aizmirsts aiz trejdeviņām atslēgām nolemts lēnai un mokošai nāvei nāks klajā ar paziņojumu, kura lietderību mēs stāvus sēdošie un miegā burkšķošie nevarēsim svētulīgā mierā noraidīt par visu pāri darīto, ja vien mūsu prātos nespējīgi runāt pastāvošie neradīs savu izskaidrojumu šeit un tagad nemaz nerunājot par lietderīgo pestīšanas nišu tieši mūsu namu priekšā, bet par lieko pēc tam, tagad par burtiski visu pēc kārtas. nojume bija saplīsusi kopš tiem laikiem, kad mēs jauni zēni būdami raidījām signālus kosmosā lecāmies uz vecākiem rūdītākiem un pieredzējušākiem cilvēkiem viņu viedumā saskatīdami draudus savai izaugsmei un radošajam potenciālam, ko par vieglprātīgas manieres dzītu novusu bijām atgaiņājušies gadsimtiem ilgi un nespējuši rast risinājumā mierinājumu tikai tādēļ, ka mūsu pašu lepnums neļāva mums izrādīt vajadzīgo iecietību, kad situācija nonākusi sprukās deklarēja savu maksātnespēju un atstāja mūs ar plikām rokām ko kūnās sakrautie vecišķie tēvišķie un iņjaņ speciālie atribūti bija no visas sirds mums vēlējuši nespējā spējā aizmāršībā un ikdienā tā mēs lauzām savus ceļus caur baļķiem ledājiem kaku piesmārdinātām barakām stigmatām stingriem nosacījumiem ņemot aizņēmumu un laužot solījumu klusēt kā solā tā mājas apstākļos iekurtā ugunī vienmēr varēja salasīt aizejošo avīžu speciālās reportāžas par zemes briedumu un mūsu sīkstajām iegribām gremdēties zāļu stereogrammās un lietpratīgi gaiņāt pirkstu pāri laukiem pilniem sienāžu dzestru pilienu un lidojošu vāveru nejau ka tas mūs satrauktu nemērā mēs vienkārši bijām sakopojuši visu spēku kas ar klaudzošu sirdi izsistajos logos bija kā rāmis marionetei uz vaļīga gurķa sālī izvārtīta pludmales smiltis vēl uz mitrajām lūpām mēs gavilējām no pēterburgas gailenēm no mastrojānī un no plikadīdu cirka mums bija savs rezignēts iemesls kalpot paklupušam kungam tam dervišam ko par prāta važās niecīgu varbūtību sološu mūsmājas un jūsmājas un visas mušas ķercošs koris gribētos vai vajadzētu mēs rādīsim laiku un jūs uz mums kliegsiet apturiet stop