|
vasaras saulgriežos fleksim uzliku to pupsiku, ar ko skrāpē nost kaut ko. es skrāpēju eļļas degunradzi, krokodilu, palmu un sarkanu sauli. pirms tam izmēģināju bipolar un rīgas laku un krāsu fabrikas krāsas noņēmēju, kopumā iztērēju pusotru litru, viss smirdēja pēc indes, bet neizdarīja, ko vajadzēja. braucu atkal uz būvmateriāliem nopirku dimanta disku, par kuru man bija aizdomas, ka tas nobrucinās visu sienu, bet visefektīvākais izrādījās pupsiks metāla ezītis, pat respiratoru īsti varēja nelietot pretstatā divām iepriekšējām dienām, kad skrāpēju kaļķi no sienas augšdaļas un griestiem, tad gan es labi saēdos. tas ir tik šokējoši, ka pat arābi šķiet kā sekcija un nekādi rasistiski naidi nevar piespiest kurlmēmos atplest savas rokas, jo jālavierē starp šokolādi un puķu tirdziņu, kaut vai ar nazi var noieties pa augstsprieguma stigas eju kā klavierēs starp taustiņiem eju pa tuneļiem baltiem, līdz melniem vēl ar nazi jānoietas pa tuneli gala stacija klasika. esmu atnācis uz pierīgas jūrmalu, tur varētu būt kāds vērtīgs akemns, jo atrast vērtīgas lietas ir mans kompensācijas mehānisms noraidošai attieksmei pret materiālām vērtībām. es tomēr esmu simts sim kartes, kas bružē ielā bija ieliktas vienā pastakstē un tad kaķis tās izņēmis sāka košļāt elektrosignālus un viņš man pasūtīja bronzas jūras lampu un šodien tajā vannasistabas postažā ar trauku un mutes mazgāšanu no aukstas šļūtenes un sēžot uz poda vēl tikko pamodies domāju, kā būs to smago bronzas jūras lampu piestiprināt tajā šaurajā strēlē starp griestiem un durvju aili, vai man gadījumā nevajadzēs tray, bet nē, tray ir tik asociatīvs, ka var piedot man manu mutes brūķēšanu, it kā tā būtu uz mani kaut kādā veidā attiecināma toy, bet nē, es redzu savu selektīvo dzīvi un savas hameleona brilles un savas mostošās smadzenes pēc kaut kādas postažas kā tray simbolu. tas tiešām ir ienesīgi bēdīgi raudzīties savās plaukstās, kur visi ceļi ir putekļaini un rēgaini un raudzīties tītariem acīs un raudzīties trusīšiem un jūrascūciņām acīs bildēs kā nebūtības sams, bija tajā jaunajā ābecē pie sadaļas a bija tas divu vārdu savienojums kā sema tīklojums, bet es neatceros tas tiešām bija jaudīgi, mana neraža ir nepierakstīšana, es priņebrižitjeļno atnašus pret vērtību saglabāšanu, manā skatījumā tām ir jābūt spējīgām saglabāties, ja tās ir universālas, bet ja tās ir partikulāras, tad man atkal būs kvests tās no jauna atklāt. kā kļūt pilnīgi stulbam un izdzēstam un tad atkal sākt pamazām vākt kaut kādas drumslas un brīnīties, it kā tās pirmo reizi redzētu. vienīgā aplamība varētu būt laika gaitā nolietotā organisma nevēlēšanās vairs raudzīties uz pasauli, bet nekur jau neliksies, kā teica dzejnieks, tur būs vēl trādirīdis, to vēl būs jāskata vaigā, bet lai viņš staigā, ja daba pati par sevi parūpējas, tā parūpēsies arī par mani. |
|
es tā klusi neuzkrītoši, izlikdamies mazliet neredzams iestarpinu kādu frāzi, kādu modeli, kādu algoritmisko pēcnācēju kā attaisnodams savu vakardienu, kā leģitimizētu niezi, redzi, kā par citiem saka, ka tie jau no agras kājas bijuši cienīgi kādā tēmā izkopuši to un strādājuši šajā laukā, bet es ar pliku dibenu starp ciemiem skriedams uzticību neesmu guvis, reputāciju neesmu stabilizējis, tikai raustījis un pinies, bet. viens vīrs ar divām galvām skrēja pa sniegu bitch. viņš raugās raugās acetons arī raugās. raugās rauga atraugās. vējš dzina diližansi pa sniega piestumto piebraucamo ceļu, pa malkas ceļu, pa pitona migu, pa stigu, tu iegulies tādā pitona gultā un jūties stabils, sienas jūtas stabilas, bet tu pieglaudies pie pitona ārsienām, tu būtu kā apēsts mazs zilonītis, zili rozā no pārkairinājuma, no piepūles pārpūles saspēles atdeves un neko sev lieku neņemdams atģidies aprkitis, tu velc no rīta zeķi kājā kā kolaboracionists, tu esi nospiests pie zemes ar goliātu, ar zobu tarkšķi un trāķiešu morālo kodeksu, tu esi zapte zampas burkā saskalināta klišeja, turpgaitas asimilācija, pulsējošs dieva nieks. es tātad vienā no šiem ieskicētajiem zairas tantes akronīmiem biju saskatījis kaut kādu pūpēžu dzīslu un ņēmos to agresīvi atkasīt mēģinot nesabojāt, bet arī lieki netērgājot par tālejošām sekām sejā, kur vaibsti ar laiku iezīmē tavas iekšējās pasaules aprises un uzreiz var nolasīt ratifikācijas kodu un spriest pie kādas kastetes tevi piesiet, lai strukturētu tuvāko sabiedrību un tev ir jāminstinās kā eksāmenā, kur vārtu virkne pareizaja sabata salašņai pierē ierakstītu kādu atzīmi vai tu tiešām jūties stulbs, bet ar kaulu eklērīti jūti, ka labāk būtu pavirzīt visu šo virzību tādā epitāfijā, kas neliktu vilties taviem iekšējiem grauzējiem, lai tie liktu tevi mierā uz vēl vienu šķērīti un būtu kaut vai pikta, ja tev liktu skriet ar pliku dibenu pa aizsalušu ezeru un šļūcējdievs tev dzītos pakaļ ar amareto glāzē ielietais un sīvais aromāts lingerētos pat stiprā vējā un sildītu iekšējo sūcēju, kaut kur viņam liktu uzvilkt siltus cimdus tādus kas pasargā no klimata ietekmes daudzreiz vairāk kā nepieciešams tikai lai būtu drošs, ka komforta slānis aizsniedzas līdz citadelei un atpakaļ, lai modelētais eklēra apmetnis tevi apņem droši uz visiem laikiem un neliek tev konstanti mēkt. |
|
|