|
apēdu veselu čipotli un tad pagulēju, es piesardzīgi rakstu, lai neaktivizētu nervozitāti, kas rodas, kad atdodas prātīgajam vai psihajam dieviņam/velniņam, bet kāda ir atšķirība starp tiem - star citu, cik ilgi var miņģēt vārdus, pirms tie atkrīt kā iztērēti, tāpēc vilkme ir vajadzīga tikai tik tālu, cik tālu par to maksā naudu, bet par cik par manu rakstniecību nekad neviens nav maksājis, pat nav stipendiju rakstījis, tad es ļoti ekskluzīvi neko netērēju no tā, kas ir būtisks, jo tāpēc ka un piemēram viens drošs izteiciens varētu būt vērtīgs un tas būtu spārnots un tam būtu veģetācija un tas būtu stiprs un tam būtu piparmētru garša kā čaļu salvetēm vai veču atvadām no kolektīvās zemapziņas, kuras pasta indeksi sakrīt ar superīgo astotnieku un vietvārdis, kura garšas ieteikumi atkarīgi no lidmašīnu aviomānijas izteiktos drošāk, ja tiem pie subveja nebūtu salauzts bambers un divas tumšas policijas mašīnas ar savu tuvošanos neliktu pasažieriem salasīt atlūzas no ceļa un tad kompaktajā ledusskapī meklēt dokumentus, lai visu nokārtotu, lai varētu braukt ar tereškovas tantes ratiem un pēc grūtību pārvarēšanas izliktu dvieli uz žāvējamā dēļa un drakons tad liktos mierā no nospiestām pogām atskan pogoda un mēness arī klana grožos lēkā dīkstāves dvēselē un brien pa valpurģi un tusklo ameno vai arī lurks, kurš mētā svarus un sten un tas ir asais mēnestiņš, pipars ir, tumši dzeltens un kodīgs, kolorīts gastro lietu tirgotājs vējdzirnavu veiks, man patika vingrinājums, jūtos papīrots, palasīšu roberto bolanjo, jo viņam ir 1200 lpp un man ir 11 nedēļas un dārglietu skapītis aiz loga ar zirdziņu un peldriņķi pelniem uz elkoņiem vigvams stāvgrūdām piedzīts ar smilšu nāvi kā krustiņa breikdenss. katrs māk uzzīmēt krustiņu nevis pacelties debesīs kā nozagtais un apropriētais simbols. |