|
eminoja vip where is my high horse here it is in structured liberalism un tad sākas ķieģeļu siena lai gan ķieģeļu nekādu nav vienas pretrunas pat ne precīzi vienkārši no citas pasakas un bļoda kaut ko te dara, bet ne draņķu un ne puņķu un pat ne ledāju jo krājas vieliskā masteritāte bet putuplasta cilvēks bez zābakiem ir iznācis uzdzert virsū ābolam krūzi rūgušpiena, lai gan nekā sarūguša šeit nav, tas tomēr atgādina par putniem, un es nevaru ar cirvīti izkalties cauri drūmumam, ko paģēr leikoplāksteris, ermoņika, mute un noslauka piedurknē tik tīri ir bijis un tik netīri sanācis visas skepses salipušas ap elkoņiem un tetovētie spārniņi gliemežiem izbērti, galvaskausiņš, trulās tiesības, vezuva kalns un leibls te pat sānielā un jūs jau zināt, kā lekt ar lecamauklu un treniņā lekt krūzē jāņtārpiņu depozītā veikli novelku kurpes un saslienos kājās tā jau breiviks lauza savu godu kad nodūra pēc lūgšanas viņš tēvā dēlā ticēja un durkli nesa azotē azūrā, bez tā neiztikt, tas ir jāpasaka kā desmit tūkstoši vienības tas vienmēr paliks atmiņā kaut pakausis sāk trīcēt kaut kājas tirpt kaut varētu no vārdiem atskārst kas izveidosies kurš būs nākamais, kurš noliks karoti mēs tā pat dzīvojam mirstošā pasaulē bet tajā nez kāpēc ir dzīvība tā tiešā sula ko gribas padzerties kad vajag kaut ko tiešām spēcinošu nevis sintētisko amatu kas cilvēku padara par koku tu tam tici viņš mazliet baidījās kaut ko atklāties lai gan pavisam skaidri zināja, kā vajag tomēr viņā dzīvoja tik dažādi spēki un dažreiz visi gribēja ciest un klusēt nemaz nebūt tajā kas ir mājas zirņu pākstī dzīvo raugs un viņš ar savu kņudošo kaklu un krūtis vēzēdams tā tiešām varētu manifestēties tikai tik ļoti negribas nekam pieskarties, ka viss atliekas un notiek tikai tas, kas pats nākdams blīvā nenovēršamībā bet sev viņš neko neprasa viņam nevajag bet vajadzība ir mānīga viņš arī zin ka ir iebāzis galvu tūtā bet negrib to uzskatīt jo tūta ar galvu ir no viņa novērsusies palicis tikai abstraktais tankerītis kurš šauj miglas vālos ne cerot ne tēmējot ar smilgai līdzīgo stīgu stobru pat netaustot vienkārši vēzējot lēnām un bezmērķīgi bet negrasoties pieņemt ja ko uztaustītu vienkārši viņš nav pieņēmis lēmumu un sekas ir priekš kam tā muldīgā pasaules agonija ugunīs drāts pārkarst un pāršalc deg ugunī muldi un stieg zābakā pelēkā kāja tā masļenieciska un arī tai aug spalva un kur mīl mūs gars tur pasaule ieaug mūsos kā velēna un man patīk būt zemei no otras puses kā skatītos cauri velēlas pakaļu un tur ir mīla un tur ir brieži kas nes līdzi lampiņas un trīc rokās diegi un rasīte nomazgā bēdas pa strīpai vien visā garumā kā gliemezis būtu rāpojis ar tīru vēderu un atstājis eleksirītu tā uzsūkties un pārtapt caurjūtamā bagātībā bez zelta un bez marcipāna bet sekojošiem vārdiem. |