|
Mamontovs atveda bārkstis, atvestās daudzās bārkstis bija violetas. No pākstīm bārkstis atšķiras ar varavīksni. Violetā krāsa bārkstīm bija vismīļākā, bet tikai es varu pateikt, kā tas gadījās. Vienu dienu violetā krāsa iznāca pa nāsīm un tur uzreiz bija arī bārkstis, jo tikai tā bārkstis varēja atnākt un nekā savādāk. Tā bija maza epizode no notiekošā, bet citur nekā nebija. Tikai bārkstis, nāsis un violetā krāsa, kas savā matērijā bija savējā. Uz rokām varēja saskaitīt, cik daudz ir saskrējuši, un varēja braukāt pa krējumu, tas slīdēja balts, un nāsīm bija arī acis, un acīm bija redzams, ka nāsis kasās, bet tikai par tik, cik kasīties bija vērts, vērtības mērs bija kabatas lieluma, un visiem viss bija saprotams uz to brīdi, bet cita brīža nebija, jo tas bija citur, bet citurienes nebija, jo tikai tā var kasīties nāsīs, kur uz sienām ir aizvērtas acis. Kad atveras acis, kas nav kasītas, var pavērties skats, bet nepavērties skats nevar, jo nāsis kasa acis. Tās sariešas, un nāsu rokas var redzēt kabatas, kas nav nekāds baldahīns, kā varētu iedomāties, bet atrodas uz pusēm ar visām pusēm, kas nav iesaistītas, un iesaistītās puses nav iesaistītas, tā tikai liekas, lai liktos ikvienam, kas nav pierakstīts. Tu rakstīji man vēstuli, un tā atnāca man pie sejas, tajā skatījās acis un nāsis, bet violetās krāsas tad nebija, tā parādījās vēlāk pludmalē, kad pudelē bija ūdens, un ūdens bija liels kā termosa sāpes, kad tajā ielej adatu eža bārkstis, kas arī kasās, bet nevar nokasīties un skatīties arī nevar, jo neredz nāsis. |