|
Kanobi stalažas izcieta sodu, sapirkās maizi un dedzināja kārklus, lai kaut kā aprobētu savu dienišķo likstu. Brēkdams pēc patiesības, no krumiem izskrēja izcils pērtiķis, ar tevi nomirs izcils pērtiķis. Vai biji ēdis gaļu, kas vecāka par tavu tēvu? Tad tā! No gultasvietas pieceldamies, viņš izsukāja savas ūsas, paēdās rūgušpienu un apāvis svārkus devās. Devās un devās savās gaitās ar iekarsušu galvu un niezi pakrūtē, devās, devās. No rīta bija iestājusēs gaisma un visa dieva valstībiņa zvalstījās vizuļos. No pērnās zāles bija tik vien palicis, kur pirkstu galus iemērkt, tad viņš arī savu briļļu optiku kārtīgi saslacīja, iztriepa ziepjūdenī, nosusināja palikušo kavalēriju un drēzdenes kamerkora pavadībā aiztaisīja bikšupriekšu. No rīta bija atgadējies kāds notikums, ko ciema ļaudis ņēmās apspriest pie bakalejas un arī apsprieda nodurtiem skatieniem. Viņiem bija misējies, un misējies bija likvīdi. Reikjavika, bukareste, tās visas mala tukšus salmus, bet uz mušmires priekšējā stikla svārkus cilāja bildenburgas kolorītā publika. Publika ar ausu raugu. Visa vienās sinodēs, visa iekarsusi no garšīgā gaisa un visa dalderēja, visa bija piemilīga, kunkstēja, arī kaut ko klusi ēda, pārskatīja attēlus. Uz visiem vāciešiem dusmīga, visu plātīšanos noliekdama, pakalpīgi bilzdama vārdu, ko tu neteiksi, bildes bija izdevušās. Nokniebta knābja galīcijas daba, sastingrini apkakli, sūrā dūja vēdī platu. Virsmas gravīras stiprina gribu, atkaulo jēdzienus, pliekani sten. Kaut kur vējo, bet tējā mīt garainis un, tesmeni raustīdams, bļauj uz publiku - tu pārliki man roku! |