| June 28th, 2018 |
|
Viņa trīcēja saltos šermuļos. Zobi klabēja kā spalgā salā, punkts. Taču viņa nekustējās, komats, neietinās ciešāk segā, punkts. Nekustīgas gulēja viņas slaikās, ledusaukstās plaukstas (kā spalgā salā, saltos šermuļos, slaika sieviete ar atvērtām acīm, slavenas zīda gultas) uz tās, punkts. Spīdošās acis līpinādamās maldījās tumsā, un viņas lūpas drebēja, divpunkte, pēdiņas, Lore, domuzīme, domuzīme, Lore, domuzīme, pēdiņas, zosu pēdiņas, zosu aknas ar sīpoliem.
Alfrēds Dēblīns, Berlīne Aleksandra laukums |
|
tev ir kaut kāds papīrs? kaut kas līdzīgs rūtotam samosvalam. vai arī kaut kādām gibli olām maiņstrāvā viņš pieskārās kūpošai kaudzītei pie palmu zariem bija nogūlies sprungulītis, to paņemot, viņš sajutās agronomiski uz jūsu visu veselībām. mēs mēnesi staigājām pa papīru kaudzēm, līdz ieradāmies stāvvietā, kurā atradās, tās tiešām atradās manas atslēgas paldies dievam cilvēki sēž internetā un dara kaut ko, lai citi neredz tas arī atbalsojās tajā vainagā, kas uzkāpis uz izkapts attapās atģidās pavei vēl tas taču ir ugunskurs, kuram mēs gājām apkārt kā ceptam cālim mēs gājām un gājām un atradāmies tuksnesī pie aborigēniem, kuri mūs uzcienāja ar savu pavisam īpašo ēdienu sautētu ķengura gaļu, kas bija dauzīta ar bomjiem tam zvēram vēl veselam esam taču saprātīgi ļaudis, kad ierodas nāve, mēs tai pateicamies par izrādīto godu un vedam viņu pie rokas pie iekurtas vietās, pie kuras nogūlies sprungulīts un prasa mums kā sprīdītis, vai spridzinātājpēterītis nav šorīt redzēts, esot, staigā pa pilsētu un prasa cilvēkiem naudu pēterdupsgailītis mani viņa ierosinājumi pavedināja inspicēt vienu dēstu paģērēt no viņa dividendi zeltā un sasmīdināt visu publiku, par to, ka naudas ģēģers kokā kāpējs un ozola lauzējs sadzina saviem strupastēniem pilnas delnas ar zelta skabargām izcepa uz iesma ērmotu apģērbu un sasprauda sev matos kodaļas, kas par kodaļām tās bija, visas zaigoja tērpos un deva sev vārdus tos skaļi izrunāja un uz bezdelīgu ēnām pa koku lapām un zariem līdz rau vāvere tās pelēkās acis ir rūsganas spalvas tā met čiekurus tās uzurpējas mūsu galvām mēs pastāvam tāpēc, lai nēsātu vāveres uz galvas. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |