Viena lapa - August 18th, 2017

About August 18th, 2017

07:21 am
piektdienas vakarā notrāpījām uz tādām ziņām, kurām nebija atbalss un tās bija sausas kā tualetes pods pēc vētrainiem uzliesmojumiem atejas pods bija sauss kā skrūvgrieznis, kas iesities nāsī ar savu pateicīgo roku piespiež mums kūliasu pie skarbās realitātes pīrāga un skaips ir saziepējies un lec skroderdienās un mēs esam likopodiji un mēs esam sausi kā likums un mums ir trūkumi un mēs tos izzinām mūrniecības arodvidusskolā brēku sacēluši zaļknābji un negrib mūrēt pūdēto tualeti un tai bija apkārtmērs kā rabarbers un tai bija cinkota grīda un trūdu pilns pagalms un viņai arī bija skumjas acis un trauksmaina jūra un visiem kopā viņiem bija līksms prāts un tālredzīgas mācības neiroloģiskajā dispanserā, kurā gulēja traumas guvušie punkti un stacijas rokturi bija viņiem visiem rokas paspieduši un taisījās pulkstenī un bija viņiem arī ovālas grīdas pie gultas un taisnas amuletiem bagātas piekrastes un mēnesnīca aiz aušības un aiz krākšanas mēness bija salds tas bija skumbriju salds un tam bija jūras dzelme pakausī tas bija skumjš un tas bija saldkaisls un tas bija kūpinājums un dūmenis tam bija aiz trejdeviņām valstībām ar reketieru badmintonu un stulbām tupelēm un miega ceremoniju un tulpēm aiz viadukta es biju tam visam piesēdies rezumēt un skaitīju lūgšanu pastardienas ēzelim un trauksmainība mani saņēma aiz spārniem un nesa priedēs kalvadosu veldzēt un es to ar to resno unikornu iztriecu pret grīdu tā saulē sačupojās un tad kā komēta pret stikla virsmu glāzes virsmu saspēra un taisni acīs visiem lauzkas un taisni tai brīdī kaņepe saziepēja savas stelles un auda bikšu gumiju un tai pat laikā es biju par resnu lai iztiktu no matu gumijas un man bija tajā kautas jāiedabū un es to izdarīju - skrūvgriežņa pagulti es tur iedabūju un tai bija taisnas zarnas un vielmaiņas neiekrāsots gurnu priekšauts ar stalaktītu režģiem un mēs tajā visā bardakā sakapājām kāļus un izsitām tiem zobus lai nesitās pret redelēm kad tos kultivē robots.

04:53 pm
cīsiņš bīdīt tekstiņš ar atlobītu skatlogu un partitūru uz tavas krūts jau jūtu skaidri saredzams ir tas lielais baiļu klimpakss uz tā asīm skaidras viras tās ir visas no spiras tās ir gatavotas no salatētu svecēm mirstošiem bērniem un klaigām ja es varētu iztipināt vienu sveci es tajā atrastu kūrorta atslēgu un tad man gadu no vietas būtu apertūra ar tūre tūre skaistāko skaistumkopšanas salonu rīgā skaidrs, ka tas ir no salvetēm, svecēm un kasetēm mēness bērns ar staipīgu ruleti tā it kā apsmietu nācareti bet nespētu tomēr būt slepkava ar gaismas spīdolām gaismas spīzdolām skaistākajām marionetēm pasaulē ar skaidru taisno zarnu rāvu baktērijas atmatā ir veidots tāds priekšstats, ka nenovīdība ir mūs visus delverējusi un skaidrs ir taisnum ne patiesums bet gaismas atmirdzums jauktin jaukts un sasmērēts ar gruntsūdeņiem un man bija interesanti vērot to atspulgu ūdenī, kas bija veidots no papīra masas tas ir taisni tāds kā virziens vējā skapītī un ratu ratā skaidrs ir tautas intereses skaidras un tas ir manas kā sudrabas patiesais nodoms, ka es nespēju atveidot groteskumu tādu, kāds tas būtu varējis manī iemarinēt gaistošo verandu un trauksmainas sāls gumijas un gļotādas un kedas un tapetes un priedes un sinepes un taisno zarnu kā manu radinieku manu brālēnu ar tēlainu pīni pītu lokanu birstalu un kaimiņu ezera virtuves galā manas paduses laiskojas un taisnojas un man gribējās jaudāt un ne jau nu jaudu tu tērē rukājot uz ekskavatora, bet gan patieso zarnu un tu zini, ka mihalkovs ir mani atnesis līdz pirenejam un tagad gaida, kad es viņam veicinājušu priedes, bet es viņam neveicināšu jo esmu binārs jā nē, bet pa vidu ir tēlaina seja, kura akurāterē savos spēcīgajos gados ienāca priedīšu māris un sastinga izbrīnā cik tā vieta ir grezna, bet nevarēja tomēr viņā ilgi klausīties, jo pēdējais, ko viņš man teica, bija saistīts ar strapeci un kaimiņi visi bija vienisprātis, ka draudzība ir likvīda ar gaidošo papīru un ar masu kas par masku tā taču ir papje mašele ir nu gan sadiedzējusi tos graudus, es pat viņai redzu drošo enkuru aiz labās piedurknes un varu precīzi pateikt, ka skopums nav mūs raturāvis, bet tas ir mūsu iegalvojums šajā te dzīparā, kuram makarons aiz auss un es viņam rādu trādirīgu un viņš man pa pakausi ar bazalta acteku es viņam rādu luksoforu viņš aiz labās auss aizkarina pētergaili un taisni vai kauns sametas, kad no badmintona iznācis cilvēks ir tik stipri savā godā mīņājies, ka aiz prieka vai sastindzis dziedzeru jūrā tik turas un buras un airējas un aizviekstē gribētu piestāt pēc pudeles ruma dzēriena kolas un tais laikos tas skaitījās rozenbergi un es viņam laikam biju teicis, ka skaipā var mani sakonektēt un lai viņš man stāsta tās pasakas, kas nav vis jūtu uzplūdā stāstītas, bet gavilēs laikam dienvidus peldēs sastingušas un aiznesušas mūsu mušas ar laikapstākli un tais laikos tas bija viņa galvenais iemesls, kāpēc viņš bija tik pārņemts ar sevi, ka nespēja izdrukāt nopietnāku pampfletu par to, ko es turu rokās un gaidu, kad man tajā kaut kas paviršs neparādās, jo es esmu ubagu dzejnieks un tam ir tas gods, kam ir tas gods, bet pamestam bērnam gan ir sods saņemts pār visu rindu ar pili galā un sēdvietām pa priekšu gāja dzirnu kultivatori melioratori un kukurūzas sekretāres gāja un grabināja savus dālderus rokassprādzes un kailos gliemežus mēs tajā visā saskatījām buramvārdus un nosaucām to par likvīdo aktīvu un mums bija taisnība, jo jau nākamajā vasarā tam visam pasākumam piešķīra astoņpadsmit plus statusu un mēnessērdzīgie nāca no jūras ārā un kaplēja mūsos tādas kā rušināmās vietas un tad vēma tur iekšā dzīvu sudrabu, bet mēs bez lakatiem lecām viņiem līdzi ar izrotātām pakaļām un mēģinājām runāt tiešu valodu pielabojot tajās vietās, kur būtu jāparāda kāds grausts vai arī likopodijs plāksteris, kurš bija no mūsu vidus izstumts, jo viņam nebija kaburagi statusa un tāpēc viņš skaitījās par zaiku un mēs viņu izsmējām un mums šis ļaunums patika, jo tas mūs padarīja par tīrasiņu delveriem un mēs klīdām pa pilsētām un gaidījām kad mūs saķers ciet sardze, bet tikmēr mēs dzīvojām kā delveri un taranējām visus vārtus, kuri bija aizslēgti ar atslēgu un pie kuriem bija piekodināts ievērot likumu un taisīties ka tikt ja kaut kas nepatikt bet mēs bijām delveri un mums bija ducis salvešu un mēs tās visas izmērcējām dūmos un laidāmies pāri pilsētai līmēt plakātus un tad uz mūsu pasākumu atnāca cilvēki, kuri nesaprata, ka šajā pasākumā viņi atdod savu pilsētu, jo tā tagad piederēja man un visi bija mani pavalstnieki es biju tāds kā dispičers un tēloju visādās filmās un tad es biju kino aktieris un kino zvaigzne ak jā!
Top of Page Powered by Sviesta Ciba