|
es uzkāpu uz mīnas un aiz sprādziena nedzirdēju, kā pļava aug. mums jāspēj atrasties bez atbalsta. kā pats uz sevi paskatītos, apmainītos. varbūt dopelgengers. varbūt jāiesien grāmata, kura būtu nākoša. un nākoša. kamēr trāpītu pa redzi. ok, tas būtu liels blīkšķis. trumpis. valdlauči. un, protams, sedas kapi. ar kuriļščiku. špicku meistaru. varbūt arī kādu ovālāku darinājumu. tas viss ir jauns. jauks kā brēka, kas izceļ no skopuma. atdosim savas iekšas gleznai. būtu jauki brūtgāns brālītis. sarūdzis auds. pieņemšau pastkartes caur kaklu. kaimiņa bildināšana. es skatījos uz viņu ilgi un nepieļāvu tā konstrukta ietekmi, kas ir esošā diskursa instruments, bet gan biju nepastarpināts, guvu zīmi, un tā bija govs. |
|
vārdi kā ādiņa, šļur šņur nost no tā, ko tu patērē savā būtībā. |