|
Puņķis pa degunu kā aronija pa trubiņu. |
|
ķermeņa diletantisms ir attiecināms uz visiem no mums pat ja mēs esam pazaudētā stadijā, kad krāšņais logs ou legings izstiepts aiz trajektorijas, kuras vienīgā vērtība ir izlaisti vārdi un sakāmie it kā tur būtu bijusi vairāk par vienu iedabu tas ir kā lēkt un cerēt, ka atvērsies kaut kas jauns, bet atplešas tikai rūtotais logs uz mijību jeb mijiedarbību ar organisko pānu it kā viņš mums būtu vajadzīgs un it kā mēs tikai uz to būtu gājuši kā stouni vai bezrūpnieki un bezalkoholi ar trīsošām strīpām pāri londonas tiltam būs tie visi elles vārtu londonieši nosviluši no mūsu rauga pankūku atstātajām dūmu astēm un mēs vēl betonēsim viņu atmiņas kaut kādos pieņēmumos, ka jāpamēģina savādāk kaut kādos eksperimentos bez piekrišanas un tad vēl tie drūmie dūmeņi, kuru maskas vienmēr noraugās pār noslīdošām sejām te jau mēs esam pakājē un mūsu margarīns ir izsmiets pie salodēta staba vai arī zem krūma kāda vispār starpība kur apstājas nevadīta strēle pat ja varbūt jaulatviešos bez vēlmes norādīt uz aktuālām parādībām fenomenoloģijā vai arī drukātā mākslā par pākšaugiem pārvērsti runas tēviņi un runas mātītes vieni otrus gāna un māta bet varbūt es esmu cukura puduris un varbūt mana atbildība ir kristalizēta ligzda pa tumsu nākot mājās trīsdesmit kilometrus. |