| June 6th, 2016 |
|
Un šodien mēs no jauna (bet kad gan beigsies šī norobežotā dzīve) dosimies pie agrākajiem draugiem, mēs dzersim arvien tos pašus vīnus. Jūs no jauna sastapsiet mūs uz kafejnīcu terasēm.
Bet tas, kurš mācēja aizsākt šo mūsu dejojošo jautrību, tagad ir tālu. Viņš pameta pašplūsmā putekļiem klāto dienu virkni; mūsu sarunas viņam nav interesantas. "Vai tiešām esat piemirsuši mūsu balsis, kas ietērptas jūtās, un mūsu brīnišķīgos žestus? Brīvo valstu un pamesto jūru dzīvnieki jūs vairs nemoka? Manu acu priekšā joprojām mūs smacējošo apvainojumu sadursmes un niknums. Mans mīļais draugs, kāpēc gan jums nepadalīties ar sastāvējušamies atmiņām?" Jo gaiss, kas vēl vakar brīvi nokļuva mūsu plaušās, šodien kļuvis nederīgs elpošanai. Atliek skatīties tieši sev priekšā vai samiegt acis: tiklīdz pagriežam galvu, tā piezogas reibonis. |
|
Vai mēs sev atzīstam, ka mūsu ceļi pārtraukuši savu gaitu, bet klejojumi beigušies? Ainavu pārbagātība atstāj mums uz lūpām rūgtuma piegaršu. Mūsu cietums - konstrukcija no mīļākajām grāmatām, un mums neizdosies izlavīties, jo kaislīgie aromāti mūs iemidzina.
Pie mums aicina ieradumi - neprātīgas mīļākās: saraustīta zviegšana, vēl apgrūtinošāk - pauzes. Mūs aizvaino reklāmas, bet mēs taču tās tik ļoti mīlējām. Dienu palete, bezgalīgās naktis, vai tiešām arī jūs, jūs arī mūs pametat? |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |