|
ziema ieskicēja jautājumu par košajiem koraļļiem. no vienas puses tiem bija dzidra jūra, bet no otras ovālas koka galvas kā maskas, kamēr dienas ilgviļņi nav vēl savervelējušies. jo dienas, jo skaistākas bija gaidāmās dzīres. no rītiem, paspējis vēl atvērt burtnīcu, kodols nolēma, ka izveiks tādu dāliju, kuras apcirkņos nebūtu nekā lieka. no tauriņiem pagatavojis dzidru mērcīti, siluetu ieskarts tas apķērās rasā un pinakolada ir tā izveicīgā daba, kas apķer un padzirda. jau no rīta tauriņi bija izkristalizējušies un ņēmuši virsroku pār dzerokļu dabu, kobras iekšējo pasauli. nullistikas piekasīgums nespēja apsvērt aizvainojumu, kura radītājs pats bija dzerokļu varā. tam caurmērā gatavojās piedēvēt oreolu un klaudzošu kurpju kārbiņai pielīdzināmu stipras gribas dvesmu. nav nepieņemami, kad izliekas par tālrādi, bet kosinusam piekritīgo ačgārnību jūklī veido stipruma vielisko sastāvu. jau tolaik tas bija iegaumējis sastatni un tagad, piekodināts nepieķerties lietu ārējām izpausmēm, savvaļā dresēja krūmus un zaļoksni. pie kūdras maisiem apstājies kāds tālredzīgais, pieskaras presētā kartona apvalkam un vaicā pats sev, vai nebija tai brīdī dzirdams stiebru klunksts, kad no rokas uz roku pāriet skābardzis, kuram piekasīgā dzega nejaudāja apklusināt izpausmi, sevis paša kaimiņ-došanas rezignāciju. to baletu it īpaši bija iemīļojis, kur netika akcentēts pietupienu spēks, bet gan smaids pāri klajumiem, pilniem raibu gotiņu, kaziņu un acīgo draugu radiņu. no niecības viņš bija cēlies un sapratis vēl agrā jaunatnē, ka nepiestāv ligzdā pīt vāverīšu riteni, tādēļ pieņēmis lēmumu izkliegt savu stiprumu kodīgajiem garaiņiem par mantiņu. tie lēca un spēlēja kodīgajos garaiņos un nesaprata, ka stiprums nāk no tēviem, kas, sardzē aizmiguši, redz sapni bez brazīlijas cietkoka strupā mieriņa pieskaņas. tad jau arī es varu izvairīties no piedēkļiem, viņš sev teica. tad jau arī es varu būt kā klints pret bangu un pret šalti. to cieši pie krūtīm piekļaut un atnākt vaļā no cietā zīmoga, kurš ir tas peldbikšu dēkainis, kurš man iemācīs stāvēt un nepagurt kā ugunskurs, kad tam ir drebelīgi bez vēja šalts tas nepiespiedīs mani atcerēties mīklu, kuras rūgšanai esmu izvēlējies šo dienu, kad atkārtojas nespurgtais klucītis uz grants viļņu maliņas var padēt olu un tad no slīdīgās morāles viedokļa atmest tev piestāvošo klimpu par labu ēdelīgam dzīvam organismam, kuram ir paduses un kurš nepiesauc savdabību, bet gan atjoņo uz patstāvības un ieloka skābumam sāniņu un, draiski atmilzis, raugās aust sev kaimiņ ornamentu. |