|
un tolaik arī bija tā, ka sākts gals ir saistīts ar paviršību, ja tam ir pietiekami daudz ieskrējiena punktu jeb no vienas skaistākās mirkļa apjautas ir nodibināms tāds kā atspulgs pret paša gribu var vērsties ar tālskatiem, ja tiem kaut kas vispār ir sapratnē par birokrātisko, bet tikai uz mirkli, lai jau nākamajā atdotu savus kroņus buhenvaldei, kuras torņos ir sasēdis staipīgs dzīpars ar skaidriem skatieniem notēmēts pret atblāzmu tavās acīs ir iekritis viens tāds dzīpars un viņš rauj no krūtīm ārā perturbences ačgārno dabu, ja tai ir piekodināts, tā noteikti atņems sveicienu ar skaidru balsi pateiks tev priekšā dēstāmos stādus pret visu iecirkņu māniju būtu viens nebukadnecers iestiprināts tieši aiz priekšējā loga, par kura aplamo dabu var novērot šādu parādību, kad no logiem ārā krīt saišķi ar nārnijas dabu un tad tai apkārt izveidojas kordons bez savas preces pretim nenāksiet, ja tai būs kaut kas lokāls, tas uzreiz izvērtīsies par snaiperi, bet kailais ir viens tāds, kura mantas nav pieskatāmas, ja tam bez samosvala ir arī kāds gudrāks zobs, kurš grāmatā savu snīpi ielipinājis tagad tekalē pēc iepirkumu ratiņiem un klaigā savā sniegā tāds buldozers bez pieskatīšanas atstāts moskvičs ir viņa zobs tik pat gudrs kā neviens no viņa sērdieņiem nav manas pakas apskatījis, bet tikai retumis izgriež pa kādai kolāžai un nobāzē tās patālāk aiz polārā loka, kura acīs tas smaida un krējumu laiza, ja tam ir ievilkts nāceretes simbols tieši aiz plaksta, tas nevar būt par rādītāju pilotāžai, ja tai neviens no spiedpogu nācijas nav atkarību parādā un ja tai ir bijis kaut kas sakāms par perturbences skaidro dabu. es no savas puses varu piemetināt, ka skaistums nenāk no iekšējā kanāla, bet gan no nācijas negoda, kas uzkundzējies tieši aiz visa izredzētā un tagad vairo manas prasmes ar skaidrāku smaidu, nekā tas bija viņa apcirkņos aizstāvēts gods un grāds par patērēto malku bija viņa elkoņos iešpricējis cinka ziedi, lai tā dejo pretim saulei ar gaismas klavesīnām un tagad ir tāds prieka bardaks, ka nevar nolikt karoti aiz visa inscinētā un taupības režīmā drāzties pa ziedu ielām skaidrības prasmes apgarots tas bija viņam sīnusiņus savilcis ap acīm tagad tāds kā lielais loks ar lao dzeduna ir viņam tāds pusvārds jau no krievu modes izgājušais kliedziens pēc brezenta jakas un tagad viņam ir radies tikai viens no radiokatīvajiem elementiem aiz jostas aizstiprinātds dnk kods ir viņa vienīgais patreizējais ierocis, ar kuru viņš manipulēt nevēlas un nedienām atstātais surogātpasts ir viņa emblemātiskais problēmu jūgs, ar kura palīdzību viņš ir ļāvies izkropļoties un staigā tagad taisns kā āmura kāts bez savas bazalta jūras un piekritēju pūlī meklē saišķīti ar izšķirošo maču pret junga kungu viņš ir izvēlējies taktisko gājienu "pats mērķēji, pats izķer deficītās preces", un tagad tikai lielummānija var viņu par pūpēdi padarīt, ja kāda meiča uzprasīsies uz pīrsingu, viņš tai to sniegs ar pneimatisko ieroci un nekad vairs nekodīs sev lūpā par pāridarījumu gūzmu, kas gāžas no iekšām pāri visai meiču slavai un taupības instinktam, kas intensīvi rausta sevi, bet nepiedod saviem pāridarītājiem. |
|
slavjāna teiksmainā daba ir tāds elementārs privātpieņēmums, kas padara tā pieņēmēju par organismu pretvielu visiem saistaudiem, kas nav pret nāciju vērsti, bet tikai izsmīn visu savu bilanci pa taisno kovārņu jūrā, kas, starp citu, ir ņēmēju organisms bez savas maciņu dzimtas, bet toties ar skaidru vēlmi izvazāt sniegoto piltuvi gar degunu novilkt un tad nākt ar mākoni pret visu silikātu, kas sakrājies bez ierunas ņurca skopo tērgali un tagad vēl arī atņem sveicienu bez lieka bazāra un tagad ir viņa vienīgais brīdis izsvilpt ermoņikas no logu rūtīm, ja tām vispār ir kaut kāda sapratne par katalizējošo jonu biezokni aiz sienām, kas atdala kaprāli no mizanscēnas inscinētāja un ja viņam vēl pievieno inkognito dabu, tad padarītais darbs ir roku sauklis tieši aiz ērmotās ārienes viņš paslēpis ko rokās ieziežamu un tagad staigā pa veikalu ar pistoli un prasa pārdevējām adatas, lai izpriecātos ar skaisto dēku orgānu un taisītu augšā skopuma impēriju pret visu to vēršoties viņš nebija pratis apzīmēt savas saiknes ar dabisko, tādēļ nonāca pretrunīgā situācijā, kad dalmāciešu karaliskā goda vietā savā portsigārā bija sastūmis visu nācijas zeltu plus dubļi no ierakumu kauna un tagad staigā ar reklāmas sloganu sev zem maiciņas, lai tajā paglābtu tējnīcas godu, kas aptraipa viņa izvēles vēl nesācis sacensties par plikumu, kas aroda mīklā būtu varējis no manas bikšu priekšas iztecēt pretspara virzienā, lai tajā rastu kaut ko kodolīgu nācijai par labu velti piesolīto un kurkuma biezoknī viņš uzgāja vācelīti, kuras veidne bija izstaipīta un laiciski izremontēta un tagad vispār tam ideologam bija kaut kāds matu ķemmējamais arods piešķirts aiz drāšu žoga viņš bija ņēmis pie sirds taisno virzību un tautiski mācītā manierē izrevidēja visu savu ekvilibristiku kā hiv ievainots meitietis būtu sev krūzē uzgājis drāšu birsti un tagad laistos no savas sirds ar izplestiem plakstiem bez izpletņa draudīgā rēga aiz nakts paviljona un vispār pa pazemi pārvietotos glāzes virzienā, tajā pašā vērienā, kur bija nolikts viņa seifs ar kapeiku skaitāmo aparātu iestrēgušu rīklē kā rīga rādās mums mūsu puzuros kā skujukoku vācele bez savas nācijas tikai vienā virzienā tā vērienu var satvert un tas ir selfijs bez biksēm un pūdercukuru pakrūtē. |
|
|