|
ezermalā kāda sieviete rāva nost apģērbu. žogam bija mugurā strīpains uzvalciņš un kas par to. jau no deviņiem rītā zvana modinātājs, bet nevar sazvanīt, jo visi ir vannā, bet vanna dienas otrajā pusē airējas pa žoga muguru un skrāpē acetilēna sliedes tur jau tas palika ar visu polietilēnu kā kūkotājs baritona varā būtu apmieties uz mutes un saodis savis paša sviedru dēku tik drēgnu padara gadalaika oratorijs, kas iestudēts tepat piesēžamajā telpā ar otrpus skata spogulim ir viens oktopuss jeb ar vieglu roku noņemts mērs lieti noder šai sievietei, kas maina dabai piegrieztni jeb uz celma uzliek un ar šķērēm pa dīrājamo vietu kā ikrus izlaistu no laša un tas pats sevi komandētu doties mājās kamuflažētā čomskī ar spīdīgām rubīna acīm kā acetilēna vāciņš uz vinila dzīvības koka bez kabalas kabatā neizgājis no istabas divpadsmit gadus un tagad vāc pa tirgiem dvd, ko ierok pie sevis skapī un tur kā mucā vai burkā, bet vāciņš viņam ir turku, tāpēc tās lentas arī tik skaļi dārd, kad pār akmens tiltu ved mucu ar vermutu. |