|
Multeņu vīriņa dzīvoklis. Pie sienām ovāli papīra bambusi. Aiz ledusskapja slejas palma, un roka tur televizoru.
Pie galdiņa pienāk samosāls un noliek uz malas izmazgātu veļu.
Spogulītis ķemmējas.
Te pēkšņi no durvju viras atskan baismīgs kliedziens - diega spolei ienācies bērniņš, kā ideja tā ir pārdroša.
Spole: Vai dosi man ingvera salātiņus, jo man aust gaisma.
Izstīdzējis ermoņēks: Jau klūpu tavā priekšā, kam kabatas ir zelta. Ik rītu laizu podiņu no medus talka stīva.
Te uzronas bikšupriekša un tēš savu kāsu, līdz atduras pret stenderi un saduras ar dvieļa turīkli.
Turīklis: Uzmanīgākie ļautiņi pļīvurā tinas, bet tikai no vienas nāk atmiņas vietas.
Bikšupriekšs: To turi par svētuli, kastroli liec kurš, ja tam nav nēzdoga, tas ir porcelāna snīps.
Tautiņš: Un ja tu manim liegsies, es tevī zemi saredzēšu, bet bez liekas kurnēšanas visas omāru dzimtas saguls uz palagiem un drēgni trīsēs.
To tādu sabesēdu noklausījies jauniņais klauniņš izklaudzina tupeli, izvelk buljona kubiku un bez starpsienām iesmeļ sev aumaļu, ka sagriežas gar acīm.
Piesteidzas sanitārs.
Sanitārs: Vai tu pēc manis klaušināji? Varu saderēt, ka esi niekalbis.
Dienasgaismas spuldze: To jaukto kori es jau dzirdu, iesprakšķini man ko tālredzīgu.
Purngali: To, tieviņ, es tevim saku, lai tev akna klausīt klausa, ja tu redzi mušu dūzi, liecies slīpā skeletā.
Trauciņš: bet ja trauks ir pilns? Es ar savu drebezgu nevarēšu tevim ticēt!
Tuberkuloznieks: Nieks tas viss, no dienas gala divi sprīži palikuši salijuši, iespļauj saujā, norauj guni, tūliņ pildās istabiņa.
Trauberga kungs: Bet vai dienišķā maize jums tiek pienesta šodien, vai arī trauksme ir spiedogs.
To gluži pateicīgā dabā klusējot, veco draugu loks ir atļāvies uzlīmēt uzpusizturīgas darvas, ko domei nesīs, to saime svin, bet tikai piekodinot par laika rituli, kurš ir svinams.
|