|
Rudzu lauks. Pašā vidū sēd vecene un vērpj amoliņu.
Pie viņas pienāk pīgoznis un saka: "Labrīt, kristomāt, vai peldvietu nemanīji?"
-"Kas es tev par pīgozni, tu traka rudza vadība."
-"Vai neredzi, ka liepzieds kā burkāna trejdaiviņš ir noripojis uz amola?"
-"Tā jau gadās, kad no patarhses noputējis lundrāns ložņā."
-"Vai nepērksi sauso zāli ar barbiturātu kserokopiju?"
-"To jau jaunradītājs neiespēs uzblīkšķināt, kad no vībotnes nonāk stalažs."
-"To tu man kā surogātam stāsti, bet vai nojumes garumos nav peldvietu diezgan?" |
| 0843 Bilžu grāmata bez bildēm | 08:21 pm |
|---|
|
Vietniekvārdu silueti. Ap tiem sastājušies gari stāvi un apspriež greizo ratu. Te pēkšņi no apvāršņa atskan vārdi "Diena nu ir galā". Visi sarosās. Kāds no piederīgajiem iedarbina vientaktu motoru un paceļ roku. Izaug krūmi. No muklāja iznāk stostīšanās lielmeistars un paziņo: "Tu patmīlas Lukrēcij, tu esi no paša ziediem taisīts".
-"Ko tieši ar to domāts darīts, tu jau no vienas vietas stalažs", viņam atcērt aizgūtnēm lūrošais.
-"Jā, nu piektdienu vakari ir itin piesātināti, lai tajos uzbruktu sklerozēm."
-"Ja mūs mocīt moka, tad mēs sakām: "Atšujies", bet ja no piektdienas vakara var kaut ko izcelt, tas visiem var iederēties aplokā", tā nokomandē virsvienības vadītājs ar zelta pildspalvu.
-"Bet tu esi ermoņikas sārts, tādēļ tev ir uz apšuves glītraksts un tu esi par visiem visraženākais!"
-"Ko niekus meldiņu deldēt, tas jau no pašiem pirsākumiem stārasts bijis, bet tagad vēl vairāk mūs visus ievaino."
-"Jau no kumeļa laikiem mūsu divvirus ir bijis sastādīts apgrēcības karošanai un tagad no manas tintnīcas ir pazudis puzuris, bet es nemaldos sakot, ka tu esi no pūpēžiem cēlies un pienenēs vēlies, ja jau iepatīkas."
-"No vielas mēs ņemamies, bet no apgāztām krūzēm ceļamies. Ja visi būs uz pusi sašķiebti, tie no vietas nekustēs, bet tikai dusu raus un sasmērēs paduses."
-"Jau tu mani mēdī, ja tu mani mēdī."
Uz lielās gultas izceļas uguns, un to apturēt dodas divas rokas, stārastu gals un pēdu skeleti ar perturbenci kā pletni.
Viens iepletis acis, tam ir sacelts stāvs un tas lec un skraida, līdz rokās iekrīt samo-sāls.
-"Tu jau man teici, ka viss izdibinātais ir rēķinā, bet neminēji, ka no tiesas esi mani brāzis, vai tik nebūsi ar kāsu salipis pie miesas tupelē."
-"Tas jau nav no tālā ceļa, kad es tev paceļu uzacis, tas no vienas infekcijas, kas ar Traubes kungu bija piesūkušies asiņu."
-"Tā jau drēbe smērējas, bet vai nebija tas gods par pieciem litriem dzestra ruma sastapties ar pildspalvas tiesnesi. Vai arī iebilstu pret likumu, bet nezinu, ko galdā celt. Tas būs no manis notīrījies."
-"Jau tovakar es teicu tevim, ka tas grūstīšanās prieks, kas starp rokām deldē prātu, tas ir pieckārtīgi tievs."
No lustras paceļas ermoņiku lietus, un tam apkārtmērs ir šāds:
Tu piecas rensteles reiz vēmi
Bet no kliedziena tev zieds
Zobos iemeties ir pieclatnieks
Bet zobiem patīk klaja daba
Un tu redzi dzestru ejam vilnu
Tu rauj tai roku, bet ne gods
Kas tevi pliku rada
Tas iztvaiko zem atmosfēras linzas
Un tas ir pikts
Uzslavas dzelonī iebolīts.
|
|
|