|
Grūtības ar saslēgšanos, nu ja, nievājošs tāds apstāklis. Icukengšze. Ir sanācis tāds pienākums atbalstāmā garā, kad gan ieradīsies viņš norūdījies. Jau straujā ritmā zemegriežas, atklātības spulgā acs. Ar papīrnazi rokā devās aklais bišu mantinieks. Kā vilka šis uz savu pusi, atkārtoties nepiestāv. Cik nebeidzams šis rakstu jūklis, tiešām nebeidzas nekas. No marinādes burkas soļo ilgu tramvajs cimperlīgs, tutū. Es viņā sēžu izmazgātu galvu. Zeķēs adītās ir laikraksts noķerts. Kā laika burti mani uzrunā, tā runāju es uz tevi - ar cielaviņu galvām launagā, mēs slaukām muti galdautā. Bet ne jau tur tas mūsu netikums. Mēs paši galds priekš vazaņķiem, kam mutes dobums orāls miests. Te dzīvojam mēs zemītē un uzplečus zem galda slēpjam. Kad atnāk orangutāns bargs, tad visas piegrieztnes mēs velkam ārā un ornamenta ģenerālais streiks gar acīm tā kā vārnām. Ko pieliet vēl šai silītē, tu darbā slīksti, un labi tas, jo pipete ir kāda cita rokās, kurš apvaicāsies, kā tev sauc? Ar ermoņikām rati brauca, un aeroplānam pliks ir stilbs. Es redzu, ko tas nozīmēja šodien, tas rīt būs saukties draugs. Es neko ar to negribu pateikt. Es esmu spilvens, kurā dzīvo rakstnieks. Uz līstīšu spieķīšiem atspiedies, dažāda garuma mati. Neklausies manī, man arī nepatīk, kad uz mani skatās. Lai pieklājībai tiek. |