| January 6th, 2014 |
|
Skatoties arvien tuvāk, caur mākoņiem uz zemes nolaidās Fivaproldže, Jačsmitsbjue un Icukengžze. |
|
Pār klinšaino smilti nolaidās titri, un skanēja klasiskais radio. Uzlasījuši titru čaumalas, trīs suņi iemiga. |
|
- Titrus esam ēduši, bet vai spēsim runāt? |
|
- Veiksim kustības, varbūt radīsies doma! |
|
- Vai mēs esam mūsu acu dobumu vējstikls? |
|
- Ko darīt ar to, par ko nevar runāt? Piemēram, ar eliksīra bļodu, kas grib sevī iecelt. |
|
Vai mēs esam eliksīrs, ko tā vēlas? |
|
Bļoda iedarbinājās, un tajā sāka krāties spīdošs šķidrums. Jačmitsbjue paņēma karoti un padzirdīja pārējos.
- Vai tie esam mēs, kuri ir šis šķidrums?
- Es esmu tik augsts kā mākoņi, un šī bļoda ir manu suņu bļoda! |
|
Lūk, brauc vārdu vilciens, un, šaujot pa to ar bultām, lec zelta monētiņas. |
|
- Mums jāvienojas, ko mēs redzam! |
|
- Kā var gribēt to, kas ir? |
|
Ilgstoši nekustoties, virs galvas paceļas z burti. |
|
- Mums ir vajadzīgs kalnu rūpniecības komplekss! |
|
Fivaproldže vēlas kļūt par naftas magnātu. Lai iegūtu mieru, jāpalaiž sevi uz visām pusēm. |
|
Par lielu laimi, nenotiek, kā sacīts. |
|
Icukengžze tika uzticēts nodibināt konfektes ar vietu, no kuras tie nākuši. |
|
Konsolidējot pieredzi, draugi vienojās nerunāt par to, par ko nevar runāt. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |