|
Kad zibeņi gar acīm iet, ūdens meta līkumiņu. Metauguns, metauguns, cepurītes mīkstums. Vieglais volāns matus ķēra, pirkstos tintes sēdeklīts. Iziet vilki aitu skatīt, pazūd gaismas ķermenīts. M, nē. Kam gadījās tas solīts grāls, oļu čupu stūma augšā. Ai, kādas dainas. Vai nu nebiju es ņieburs, vai gan burti skaļi nesauc. Deva maizi, deva sēti, izaug pieci švammes dēli. Kaķi apkārt cirku skrēja, piedēklītis nopakaļ. Vai tie apļi, kas tie apļi, Dantes kunga pieguļā, nešķil liesmu, kur tās nava, divas dabas vienā. Skaidri loki valodiņu, dimantiņu aprocē. Kad nāks lielais salnas brālis, birs paīpīri liedagā. Un ko nu? Vai nelīdzēja pušķis vārnai, cīrulītis tievs kā zars, un nekādas konsekvences. |
|
Neaiztieciet beigas, nekaitiniet garoziņu. Smilšu vāli virsū nāca, roka sedza skatieniņ. |
|
Dainu skapī Bisars stāva. |
|
Dzenīts benīts lielskunga draugs. |
|
Vai jūs manim zirgu vadat. |
|
Sveika, māsa iekš Kristus. |
|
No muguras pārtaisiet kraukli. |