| December 17th, 2012 |
|
ar sevi zeme aplaida zemes garo stādu tādu kāds bija redzēts iluminaatorā, bet neviens no logiem nebija viņu apradinājis ar starojumu. mēs no mēness redzējām tādu piltuves ainu, ko ar gāzmasku nemaz nevarēja iedabūt skafandrā. mēs arī gājām kā puķes pa ceļiem un neļķēm un mums bija sombrero. |
|
ar gadžetiem mani nepildīja bet tikai cienāja kamēr gāja garām garais stādu lundraks un bija viņam viens tāds kapucis ar baltu emblēmu un domas raidīja tas uz citiem tādiem pašiem ērmiem, kas ar gaismas pacilāto aukslēju bija lecis tik daudzas reizes jau gan un tuvējais dienvidu parka siluets bija visiem atzinību lētticībā gaidīt lasījis un taisnības sakot bārdas un rugāji ar kaismīgu grīslīgu batutu bija rēķinājuši visu iekšā pa apgaroto augslēju un turpināja torpēdu peldbaseinos es biju viņiem iemantojis dikti žiglas žiletes sony mēness bērns un tuvējais kvadrāts bija visiem iepazīstināmajiem beigtu zivi ar gludekli lauzis pekas vaļā un kaimiņu gods tiem bija gaisu izlaidis un parādu piedziņas nolūkos sakūkotais prāts jau tad bija gaismu radījis un taisījis uz paģirām gurgstošu vīnu bet no likopodija bija palicis tikai garaiņu smārds un tuvējās takas ar baisiem resnā gala agregātiem lauza ārā stīpas ko no mūsu ģīmetnes bija palikušajiem atklājuši tikai tiem lattelecom darbinieki kas ar rīmēm bija pa zīmēm kārklus gāzuši jau izsenis un tagad manas briesmas ar gaismas trajektoro augšu un apakšu dzīvžogu un spodro kopu teiksmu autoru gaismas trajektorijas partizānu mēs viņam iepazīstināt iepazīstinājām balto augumu sirdsdēstus un kaismīgas ainavas bija viņam galvu reibinošos augstumos laidušas klajā bīstamo sakaru auskarus un turkmēnis jau tagad no manis bija palicis nopakaļus un taustījās kā dīvāna briesmīgais velns ar taukskābju astronomisko ieganstu, bet tikai no tā viedokļa, ko mans piemērs lauza ārā visu izlaisto sudraboto kroku un domu lauzējiem vārdos un gumijās kā stingras pārticības izveidots donkrats kura skaidrais snīpis laida gaisā itin visu gaismas steidzīgo auklu binokulāros kursus un tauki bija kā palikuši pret sila sienām mierīgos augumos un trosēs bez savas izceptās mīlas jau tie nebija gaidīt varējuši un tādēļ uz beidzamās daļas siena gubām manas prasmes jau tad bija apvilktas ar augumiem kuru skaidrais bridums nekad nelaida mūs vaļā no karakuģu briesmīgā aplenkuma, kad no viesistabas atskanēja birstala un tai apkārt krājās sudraba pulveri ar gaismas lidinātājiem un purvā bridušajiem bija izdalītas ģīmetnes. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |