|
Izdzēra mazais zirneklis saplosītu vēju. |
|
Es jums ieloku papīru, lai leknā zeme, ko es saprotu ar sprostu, nekauktu man līdzi, nedarītu mani cienījamu un nelikvidētu mani starpsienās starp pēdējo redzējumu un geštaltu, lai ar reizrēķina pēdām palielinātu manu amfiteātri un kliegtu, ka stirnas ir bruselius resnas aklas un cīsiņu staipīgas, lai gan manas orbītas ir samīcītas skrienošos ledājos, ko es nevaru likvīdā valodā un pretējos sprostos no konformisma mimikrijā izvārtīto rotu es paceļu pār debesīm un man spīt sitiens ar citronu pa krūtīm. |