|
ā ok es te sēžu pie datora un gaidu, ko es tagad daru. varētu ierakstīt kā ielaist tualetes papīru fīderī kā perfokaršu namiņš ir daiļslidotāju šaujamlūkas, bet mēs ar māsiņu kraujam zeķes gubā un to gurgstošās plaukstiņas nelīdzeniem večiem grauž nost to dvēseles apmputānu gludina drēbes un kaismīgi čukst ausī, ka ledājs nav piestājis, tas pagājis garām pa ūdeni pergamentos un spļaujamtraukos, lai gan tikai mēs ar māsiņu draudzīgi raudam gludekļa un galdauta krustcelēs, kur mums uz krūtīm stāvošiem kājas līdz stilbiem zilā gaisā brīnumu retinātājā un aizstājējā ar to, ko mēs ar māsiņu ūsās smīnēdami esam izkrāsojuši visu ekoloģisko parku mājdzīvniekus, lai tiem random saulessargi nebaksta acis un neliek liekties ceļos pret rejošo šoseju, kurā iespundētais tālivaldis tālu redzētājs un skaļi raudātājs nebīda durvis ciet uz putraimu glaimiem un glāstiem, ko pret arbitra parakstu izsniedz leknas ķetnas mūsu priekšautu braukātājas un kājas ir līdzenas līdz pagriezienam un tad reģionālās attīstības plāna kurators celmiņš ir ieminējies ka sēdē dzirdētie kremšķi ir kremļa speķainie pirksti, kas zobratos atraduši cilvēcības pārpalikumus un blenž neizpratnē. |