|
Es baidos līksmot, jo man nestāv krāga, tā nemānās, tā nav mana.
Es baidos aiztikt marmelādi, šo carisko oreolu, ko man spiež caur manu olbaltumu, caur manu vielmaiņu spiež kā cāli, kas vēl pār lūpu šļupst un kam krūšu kabatā ir pildspalvas ar copēm.
Es baidos ielikt galvu glāzē, jo tā tur galdu, manas kājas ir galda kājas, mans zods ir uz galda malas, mani pirksti ir uz galda malas, bet glāze uz mani skatās un klusē, es skatos un neko nesaku.
Es esmu baiļu advokāts, visu nevienmērīgo baļķu sūkātājs, salmiņu stumdītājs, es esmu burātājs.
smēM baiļu prokurators, salauztu roku kurators, rokturis un cēls dīkdienis.
Es slidinos pa žurku čurām, es dzeru avota ūdeni, sildos pie trubām un manās ribās ir minibārs.
Un mīdiju putas uz lūpām čukst, ka mīl mani, es smīnu, mans motors ir rokā, tas kož un skrāpē un rāpo uz āru.
Man uz rokām aug izkārnījumi, es tos kopju un lādu, ar sanipedstaciju spārdu guļošu policistu, kas ārdās miegā.
Es esmu domas gliemezis, viss manī krājas kā asakas uz mājas.
Es grebju nāvi ar zivi un slauku asinis ar ausīm, es esmu liliputs ļutausis, garausis, akāciju pundurīts ar seju baltu no pelašķiem, un ar ilkņiem.
Uz kapličas aug gumijas un melanholija, es, mājās nākdams, noplūcu dažus ziedus un sažņaudzu rokā, manu kaklu sažņaudz roks, es esmu motociklists bez galvas.
Ar smiltīm izklāta zāle, pie sienas bravūras āda, es spicēju savu šķēpu, tas rāda pareizu laiku.
Pie bākas kāds apracis klaunu, mans pienākums ir piečurāt viņam bārdu, piespraust pie krūtīm zelta gaili un iespļaut mutē.
Paliec sveiks dižais gars, kul garās upes ūdeni, nes liesmu uz jūru un nokur tur visu, kas pagadās. |