|
Zalaja kalna bija divas iespejas, ko es nevareju izkontrolet, tomer manas iespejas bija zalas un nez kapec es apkeros par velu. To lieti izmantoja manas iedvesmas paliekas un es biju tads ka tradiridis, kad attapos saipus ezeram.
Degradejies. Kaut kas jau tur atgadijas un tas notika ka briesmas.
Saules aptumsuma bija iesedies kaut kads ezis um sim izradijas apsubejusi barda.
Divas dienas sastapas apcirknos... Un zilona piedeklis atvadijas no manis ka pasaukts, tacu tai pat laika man piemetas iesnas un draudzibas ieganstus mekledamas uzvareja balvas.
Suns apsedas manos avotos un tas notika tik peksni, ka apvemos. Tomer ziema sakaskejas. Sedeju ka traks, tacu neuztraucos, vai bus piezvanijis ar applauceto vai ari atcerejie nodomu varsmas.
Noripoja ar cisternam un saklavas ar maniem iesmiem ka butu draudzejies. Tas ka butu ieradies saja pustumsa un apsedies madmazelem klepi, tomer bez parpratumiem. Ka jau ierasts, tuksnesis.
Gandarijums apvaicajas, vai nebiju redzejis kadu divainu, bet nebiju. Supernaturalis parvertas par ezi. Ka jau bija norunats, sasmejas par arpratu. |