|
Domāju ieskriet mājās, nopirkt telefonu, bet, vai tajā būs latviešu burti. Mani izseko milicija un saka, ka nebūs mājās viņš. Es aizsteidzos pie aizsardzības ministra Ziedoņa Maizīša un stāstu, ka gribētu viņu klubā. Tur vesela buķete sajūtu izejama, bet es nevaru ar to nodarboties, jo esmu aizņemts verdzībā. nekas īpašs nav jādara, pie manis katru dienu atnāk un savāc visu manu mantību, es tikai no dīzeļdegvielas pārtieku, leju sūkņos, pat ne es, tā pati lejas vai arī kāds lej, bet tam es neticu, vienkārši esmu ietīts dvielī ar citu panākumiem. gribēju norimties, aizstāties ar pieminekļiem, bet arī tas neko nelīdz, viss ziedlapās, nevaru paglābties un arī netaisos, jo zinu, ka nevarēs, tāpēc dežūrēju pie ārlietu ministrijas caurām dienām un naktīs pie tās guļu, pie vārtiem, ko aizslēdz pēc maiņas un kas sitas vaļā un ciet pa dienu, kad pūš brīvības vējš. Tas mani sacaurumojis, ka es pat nevaru veidot karjeru, jāstrādā vien par pamatalgu, jāstāsta sev, ka patīk ciešanas un pazemojums, ka neinteresē panākumi, atzinība un atalgojums. Ceļu kleitu gaisā, zinot, ka tā nav provokācija un ka nevienu tas neinteresē, ka neviens to neredz, jo daru to uz skatuves vienam pasažierim, kuram neinteresēju, nevaru atļauties interesēt, jo man jānodod kārtējā dīzeļdegvielas deva. Tik bezspēcīgs, nemitējos atteikties no iespējām, nemaz tās neredzu, jo esmu aizgriezies. Gribētu, lai mani uzrunā. kad kontā ieskaitās uzmanība, es to triecu pret sienu un pluinu, kamēr tā izsīkst un sniedz negatīvus atzinumus, ka man nemaz nepielec mani pleci, ka esmu izritināts vīstoklis, kas iet bojā, nespēj, negrib, nav iespējas atrauties, nākas iznīcināties, attālināties, nav vilinājuma. Ministru prezidents pūš vējus man pāri, bet tie domāti ministriem, es tikai esmu pagadījies ceļā vai arī esmu svarīga valsts persona, bet autā, bezkompetencē, diletantiskā miltā. Tupu neilona zeķbiksēs platām kājām un runāju pa telefonu elkoņiem uz ceļgaliem, nerunāju ne arvienu, esmu bilde, nekustos, iestiklots, tikai aplūkošanai, bet ne mijiedarbībai.
Aizsūtīju dirst pastnieku, kā biju darījis iepriekš. Savas skūtās galvas vientulību nevaru atēsties, nejūtu sātu, sāļumu nejūtu, nejūtu jūru, slāpes nejūtu. Tirinu galvu, mēģinu nokratīt pelnus, nekas man nav vajadzīgs, neilona maisiņš nav vajadzīgs, tēja zeķbiksēs. Labklājības ministrs brauc garām un nepiestāj pie maniem vārtiņiem, mana pastkaste stāv tukša, tai pat vārsts nekustas, es aizmirsts, ieaugu iekšpagalmā starp skārda gabaliem un rūsas trubām. Es savus riteņus dodu meitenēm ar izskūtiem deniņiem, man nevajag aproci ieejai festivālā. Lillā plastmasas hektoklubi lidinās, šķeļot man pauri pa skaldņiem, es atmetu ar roku, kā lidojoši šampinjoni man nestu spama vēstules. man nāca uzart dobi zem deguna, es nelaidu iekšā strādniekus, tos ar zemainām kājām, tos ar ūsām, šo sejas apmatojumu nevietā, darba apģērbu un misijas apziņu. savēru kartupeļus zābakam no iekšas, masēšu ahileja cīpslu. Pašnodarbības, lai sakratītu zārku, kurā turu pienu. Manu vainagu izstiepa kā bikšu gumiju un laida vaļā pa pīlēm, man pierē pogas nospiedums, caur pogas veramo caurumu rādu ar pirkstu, urbinu gaisā, iedomātai avīžu personai degunu urbinu, bāžu pirkstu acī. Man piespēlēja modeli no apģērbu reklāmām, jaunajai kultūrai seju, es pakāru zodu plašajā padusē, skatījos dēles, vēroju tukšumu. Kamēr mani aiz matiem nevilks pa skuvekli, es ar savu pēdējo rādītājpirkstu kritīšu tuksnesī, pa saviem ādama āboliem, pa saviem bungādiņiem, man vispār nesimpatizē skaitāmie kauliņi, jūtu svešas apakšbikses. Lai mani izstiepj baltā muskuļu miesā, es cirtīšu zivju āķus un līdīšu caurumā, ka man kā vistai paliks spalvas pa abām pusēm un kājas sastings gaidās ārā no aziāta maisiņa. mans pasta kods ir zibenīgs, no krūtīm uz augšu tam ir pielikts svešs zvērs. Miega ielāpu. |
|
Man sanesa zarus, ne ta ēšanai, ne ta raganām ar ragiem. Nolauzu vienu zaru, un tam izauga vairāki. Nolauzu vienu no jaunajiem, tam bija maz gadu. Izsūtīja mani ēterī grābstīt atmosfēras atstātos viļņus starp gaisiem. Braucu ar plaukstu pa miroņu jūru, ēdu, kas nonāca manī. Korsešu pīrāgi, tālskaši urbjas pierē, deldē svastiku. paņēmu sev modeli peldkostīmā un stājā, labā gaismā, pie baseina, ar pletni paņēmu un uzmetu gaisā makdonaldam jauna kotlešu recepte. man sastūma pilnu pakrūti ar stāvvietām, es ar vienu elkoni iebakstīju modelei sānā. Tā aprāvās, sāka kladzināt tadžiku valodā vai kādā tur uzurbeju mēlē savām šaurām acīm pavēlniece. laidu pāri miglas vālus rūpju nodalītus no mijkrēšļa un smadzeņu korteksa. aizsēju kaklu ar klepus banti un iemetu datoru kājstarpē. |
|
|